Jā, man arī tā bija šodien pat. Kļūda it kā nebija liela, tomēr uzreiz domas visādas galvā, ka nekam nederu un mūžīgi visu sačakarēju, un nekad uz mani nevarēs paļauties līdz galam. Liekas, ka neesmu pietiekoši gudra. Aizgāju uz parku, izraudājos, parunāju pa telefonu. Palika labāk, atnācu atpakaļ uz darbu, kolēģi nomierināja. Un otra dienas puse jau bija laba, daudz ko izdarīju labi un pareizi.
Bet man pašai ļooti tas besī, ka es uzreiz pie katra sīkuma sadomājos cik vīlušies būs vecāki, draugi un pati sevī, ja izgāzīšos šajā darbā. Jo visi liek lielas cerības, atbalsta.
Aij tik stulbi. Ko lietas labā darīt, nezinu, labāk jāstrādā :D
Bet neesam roboti, katram gadās kļūdīties.