Es esmu greizsirdīga. Kad jau bija tie traki gadi, tad spēru ārā visu, kas nepatīk, ko tu tur skaties kur nevajag, ko tu dari, kur tu biji, kāpēc tu biji un tamlīdzīgi. Nu to laiku, paldies Dievam, esmu pārdzīvojusi :D Esmu savu draugu iepazinusi tik tālu, ka zinu- viņš citu nemeklēs. Grūti būtu to pskaidrot, bet viņš pēc rakstura tāds ir, stabils cilvēks ar vērtībām. Tāpēc nav pamata greizsirdībai, un dažreiz tas pat apnīk! Dīvaini, vai ne. Bet nu gribas dažreiz, lai viņš paskatās uz kādu citu, lai es viņu parauju aiz auss un abi pasmejamies. Mūsu attiecībās greizsirdība no manas puses ir tikai šādā līmenī. :)
Bet vispār uzskatu, ka greizsirdībai mazlietir jābūt, lai būtu iemesls censties būt priekš otra vislabākajam, lai ir vienmēr mērķis, uz ko tiekties, lai neapnīk vienam priekš otra censties. Meitenei ir svarīgi justies tā, ka viņa priekš sava puiša ir labāka par visām, bet tomēr ir jāatrod vēl kāda skaistāka, uz kuru viņas vīrieties varētu paskatīties, lai būtu iemesls pārspēt arī to skaistāko. Tā ir veselīga greizsirdība! :)