Šeit ļoti spilgti uzrakstīusi viena sieviete no Atceries.lv, bija vēl viņas posts vienā sadaļā ko izvēlēties dzemdēt pašai vai Ķeizargrieziens, viņa, ļoti daudz ko uzskaitīja, kas bija pēc dzemdībām gŗutī utt utjp, bet nevaru atrast, bet ja nevari vbēl aizviern izlemt, šis Tev ieskatam
Pārkopēts no Atceries.lv
Cik te visām viss cilvēcīgi...man tas notika Daugavpilī - vairāk nemūžam! Nesaprotu, kāpēc te tā, ja visur citur savādāk? Slimņīcā bija jāierodas iepriekšējā vakarā, no 18.00 neko cietu neēst. Vakarā anesteziologs parunājās. Iedeva nomierinošu tableti uz nakti. No rīta taisīja riktīgo klizmu ar šļūteni, tad skatījās cik labi viss noskūts, tad pielika pie sistēmas, tad iepsrauda urīnceļā katetru (šajā brīdī jutos jau izmocīta un sagrauta - raudāju klusiņām). Tad uzsēdināja uz tāda krēsla, kam sēdeklis kā poda brille (lai katertrs netraucētu sēdēt). Operāciju zālē pārsēdināja uz galda, nolamāja (stulba anestezioloģe. Tur vēl esot vīrietis - tas esot foršs), ka baidos, iedūra anestēziju, nogūlos, pajautāja, vai kājas jūt siltumu. Uzlika skābekļa masku. Tad tur grieza. Vienu brīdi likās, ka korķēšu vai ģībšu, bet viss bija ok. Tad bēbi izspieda, spiežot uz ribām. Tad aiznesa mazo (viņš neelpoja pats - elpināt aiznesa), tad atnesa, pielika man pie vaiga, parādīja un atkal aiznesa - tālāk jau uz palātu, kur gaidīja mana mamma. Tad aizlāpīja, pārlika uz ratiem, aizveda uz pēcoperācijas telu, kur sildīta ar speciālu segu, jo mani kratīja drebuļi. Tad uz palātu. Palūdzu tikai 1 poti pret sāpēm - kad sāka atiet anestēzija. Pēc tam pārējās dienās sāpes bija paciešamas. Vakarā cēlos (biju gatava ātrāk, bet neļāva), naktī jau nēsāju bērnu.