Ir čalis, ar kuru mūsu gadījumā iespējamas tikai divu veidu situācijas: vai nu mēs strīdamies, lamājamies un pat neskatāmies viens otra virzienā, vai arī līmējamies, nespējam viens otram nepieskarties un uzvedamies tā, it kā būtu kopā. Es zinu, ka tas viss ir tikai spēle, bet gribu viņu tik ļoti, ka tas mani iznīcina. Gaiss starp mums vienmēr ir elektrizēts. Viņam ir sekss ar citām meitenēm, bet tad, kad redz mani kopā ar kādu citu, nespēj noslēpt greizsirdību. Mēs vienmēr ar acīm meklējam viens otru, un tik dziļu un ciešu acu kontaktu nav ne ar vienu citu, tas pat īsti nav speciāli, vienkārši autopilotā, un visdīvainākais, ka neviens cits mūsu mūžīgi sasietos skatienus neievēro.Tās duālās jūtas mani saēd no iekšpuses: reizēm šķiet, ka esmu iemīlējusies, bet reizēm liekas, ka es viņu ienīstu. Dzīve visu iekārtojusi tā, ka līdz šim mēs principā bijām vienā kompānijā, un bieži gadījies, ka, piemēram, braucot mašīnā, visu ceļu viens otru nodiršam ar trīsstāvīgiem vārdiem, izkāpjot nerunājam, bet galamērķī ballītē viņš man tāpat bez vārdiem apsēžas blakus, apliek roku ap pleciem, ieliek kāju starp manējām, un, kas visdīvaināk, es atļauju. Mūžīgi mēs kaut ballītēs esam riebīgi viens pret otru, bet gulēt ejam kopā. Esmu viņam gulējusi blakus tik daudzas reizes, ka pat vairs nevar saskaitīt, bet starp mums nekad nekas nav bijis, mēs vienkārši kopā guļam. Bet tad, kad viens otram pieskaramies, gan man, gan viņam uzmetas zosāda. Tāda fiziska ķīmija man nekad nav bijusi ne ar vienu citu. Jau no domas vien, ka mums varētu būt sekss, man sagriežas galva un vēderā lidinās tie srannie taureņi, kuriem nekad neesmu ticējusi. Ziniet, cilvēkiem nekad nepietiek, ir tās nomācošās, mūžīgās, neizskaidrojamās ilgas, pašiem nezinot pēc kā, bet es savas mājas redzu viņam acīs. Un pēc visa šī es zinu, ka starp mums nekad, nekad nekā nebūs. Es esmu inteliģentā, nosvērtā, racionālas dabas sliktā meitene, bet viņš ir seksīgs, bezatbildīgs slaists, kurs iznieko savu lielo potenciālu. Jebkāda afēra būtu neprāts. Es absolūti skaidri zinu, ka viņš man nekad neko neteiks, nekad nespers nekādu klišejisko pirmo soli, nekad nedibinās neko nopietnu, tā ir daļa mūsu neoficiālās spēles, par kuru nekad īsti neesam runājuši, bet sajūta, ka vienkārši zinām un viss. Es gribu viņu aizmirst, es saprotu, ka viņš nav vienīgais puisis pasaulē, skaidri zinu, ka esmu ļoti jauna, un tomēr sajūta, ka šīs ir beigas visam. Es bez viņa absolūti mierīgi varu, bet negribu. Draugi jokojot ir teikuši, ka mūsu sekss būtu tāds, ka gultai salūzt kājas. Es esmu ar viņu nopietni fiziski apmāta. Katru reizi, kad liekas, ka esmu nospraudusi stingras robežas, viss sākas no sākuma. Pilnīgs riņķa dancis. Nav šaubu, ka mums vienam otra klātbūtnē kāpj asinsspiediens. Viņš reizēm mani tik uzkrītoši vēro, es pamanu, ka viņam pat nedaudz trīc rokas un grūti norīt siekalas, un tajos brīžos liekas, ka viņš mani uzmetīs uz galda, ar zobiem noraus drēbes un es nevaru noliegt, ka atbildētu ar to pašu. Es esmu tik daudz raudājusi, cenšoties pati sev ieskaidrot, ka tur nekad nekā nebūs, man jādzīvo tālāk, bet nevaru pārstāt degt savās ellēs. Viņš ir kā slimība. Laikam gan nāksies samierināties ar to, ka viss apstājas un apstāsies pie ilgiem acu kontaktiem mašīnā atpakaļskata spogulī. Tāds neverending blame game. Kā kaķis ar suni. Un tomēr es viņu fiziski gribu tik ļoti, ka zaudēju prātu. Nesen viņš teica, ka mēs nekad nevarēšot savstarpēji būt draugi. Sajūta, ka, ja mēs tomēr kādreiz kaut kas būtu, tad tikai ienaidnieki, kuriem ir sekss. Viņš nekad nelaidīs garam iespēju mani piespiest pie sienas un paraut aiz matiem, kad neviens neskatās.
Viss, beidzot jūtos tīrāka, kad tas viss ir izrakstīts.
Jautājums auditorijai: ko iesākt ar fizisku apmātību? Ko darīt, ja kādu tik daudzos veidos gribi tā, ka tas iekšēji saēd, bet zini, ka tam noteikti nav nākotnes? Viņš liek man sadegt..
Atvainojos, ka tik gari un nesakarīgi, galvā pilnīga miskaste....
9
