Sveikas! Gribēju padalīties ar savām pārdomām, un uzklausīt jūsējās ;)
Es visu mūžu (pareizāk sakot- jebkurās savās attiecībās ) esmu bijusi labā, godīgā, atklātā un gādīgā, kura rūpējas par savu vīrieti un cenšas nedarīt neko tādu, lai otrs justos apbižots.
BET- mana draudzene ir, kā lai saka, mīļā maita, kura ir laba un jauka, bet teiksim tā- ar aprēķinu. Un viņai ar viņas pohujismu ir vienkārši... laba, viegla dzīve, kamēr es, lai kā censtos būt laba un dzīvot vieglprātīgi- vienlaicīgi- to nespēju! Viņai puiši dāvina puķes, dāvanas, un viņa neko TĀDU nedara, tikai māk īstajā brīdi pakacināt puisi un būt atkal jauka...
Kā jums šķiet, kādai būt labāk- labai, bet pašsaprotamai, tā, ka puisis zina- viņa jau nekur nepaliks, vai tomēr ar maitas instinktu un parādīt, ka tādi vīrieši ir pilna pasaule un nav grūti dabūt citu?