Sveikas, meitenes!
Vēlētos mazliet izlikt savas sajūtas un uzzināt arī jūsu domas, varbūt gūšu kādu vērtīgu padomu. Nemitīgi ar savām domām esmu centusies tikt galā pati vai ko pārrunāt ar draudzenēm, taču šoreiz gribas kādu viedokli no malas.
Protams, stāsts par attiecībām. Esmu kopā ar savu vīrieti nu jau kā 1,5 gadu. Jāteic, ka viņš ir par mani 10 gadus vecāks, nesen sākām dzīvot kopā. Attiecības mums ir labas, vīrietis brīnišķīgs - izpalīdzīgs, mīļš , jauks, gudrs, izskatīgs un, protams, labs gultā. Taču šoreiz vairāk stāsts par manu iekšējo pasauli. Mūsu attiecības iesākās visai raibi. Es biju iemīlējusies līdz ausīm, nevienu citu neredzēju, bet viņš, 2 gadus kā vecpuisis, spēcīgi sāpināts, protams, uzreiz manī nesamīlējās un neiespringa (šķiet, ka es arī tā rīkotos, ja izjuktu manas attiecības. nemetīsimies,taču uzreiz jaunās, vai ne?). Nu lūk, pēc 3 mēnešu mūsu it kā kopā būšanas vīrietim parādījās balkus izprieca - sieviete, kas šim skrēja pakaļ, gribēja viņu. Un kāpēc gan viņam to neizmantot, ja sirds brīva un pats vēl nezina,ko īsti grib. Es nebiju muļķe un jau pašā sākumā visu sapratu, nemitīgi centos ar viņu par to runāt, teicu, ka visu zinu, nevajag slēpt, bet viņš jau neatzinās, taču pierādījumi liecināja paši par sevi. Nu neko, vienu vakaru ar draudzeni sēdējām pie vīna glāzes un abas izraudājām savu sāpi, es nolēmu palaist to vīrieti, sirds sāpēja, taču mocīties un dalīties ar vēl kādu nu galīgi negribējās. Nolēmu vienkārši visu izbeigt jau nākamajā dienā to pasakot vīrietim, taču nākamā diena izradījās pavisam citāda - no paša rīta saņēmu zvanu no lieliskā vīrieša, kas apliecināja to, ka esot sapratis, ka viņam vajagot mani. Protams, es biju laimīga, taču sirdī vēl ir tas rūgtums, kad atceros, vairākas reizes viņam pārjautāju, vai ir pārliecināts par savu viedokli. Kopš tās reizes pagājis gads, esmu pārliecināta, ka mans mīļotais mani nekrāpj, tomēr es joprojām raustos, ka kas tāds atkal varētu atkārtoties. Ja viņš vēlas kur aiziet ar draugiem, no manas puses nav nekādu iebildumu, viņš vienmēr var aiziet, bet manī iekšā tomēr ir tāds kā triceklis. Šad tad no manas puses ir kāda greizsirdības scēna, zinu, ka tas nav labi, tāpēc no visas sirds to cenšos labot. Esmu taču pašpārliecināta, skaista sieviete, kurai ir brīnišķīgs vīrietis un nav jau par ko man būt greizsirdīgai. Nu jā, bet tagad ir pienācis laiks, kad mūsu draugi ir nolēmuši precēties un drīzumā briest vecpuišu ballīte, ko rīko mans vīrietis un vēl kāds. It kā esmu pārliecināta, ka viņš ir uzticīgs un neko tādu nedarīs, taču reizēm uznāk bailes, pēc visa, ko esmu lasījusi par to, kas mēdz notikt vecpuišu ballītes - līgavainis aiziet pārguļ ar striptīzdejotāju vai visiem ballīte esošajiem puišiem ir pa izpriecu meitenei. Nezinu, kā sevi nomierināt. Esmu mēģinājusi par to runāt ar savējo, sakot, ka uztraucos, taču viņš atbild, ka uztarukumam nav pamata un, ka tās ir stulbas iedomas. Ir apnicis dzīvot tādās kā bailēs.
Meitenes, varbūt kādai no jums ir kas līdzīgs gadījies. Kā jūs tikāt galā ar savām bažām , greizsirdību un bailēm? Padalieties peredzē, lūdzu.
5
