vīrietis un viņa bērns...

Šajā situācijā cietējs ir tikai viens- bērns. Tāpēc, ka greizsirdība nāk nevis no bērna, bet autores. Paskatīsimies uz situāciju no bērna viedokļa. Dzīvoja laimīgi mamma ar tēti, viņiem bija bērns. Pēkšņi mamma ar tēti sastrīdējās un mamma aizgāja prom. Bērns skumst un ilgojas pēc mammas, pārdzīvo vecāku šķiršanos, to, ka vairs nav tā, kā agrāk. Tad kaut kā aprodot ar situāciju, bērns nodibina divkārši stiprāku kontaktu ar tēvu, lai kompensētu mātes iztrūkumu. Pēc laika mājās ierodas kaut kāda tur sveša tante un sāk bērnam aizrādīt par veidu, kā bērns komunicē un veido attiecības ar tēti. Iznāk konflikts. Bērns ir ne pa jokam aizvainots- ar kādām tiesībām tā svešā tante māca, kā bērnam apieties ar tēti?! WTF?!!! Un vēl visam klāt paziņo, ka tagad noteicēja būs viņa un tētis un pēkšņi bērnam pazūd jebkādas tiesības, jo iepriekš ar tēti visu varēja sarunāt līdzvērtīgi. Nevis bērnam vajag uzšaut, bet gan autorei. Domā, tak ar galvu, ko dari!
Ja pēc mana apraksta nespēj iejusties bērna ādā, iedomājies situāciju- tev ir bērns un tu dzīvo kopā ar vīrieti. Pēkšņi pie jums pārceļas vīrieša māte un paziņo, ka lai tu nevaukšķi, jo viņa te ar dēlu izveidos kārtību- kas tas ir, ka tu viņas dēlam prasi nopirkt maizi? Pati nevari aiziet uz veikalu? Ko tu prasi viņas dēlam traukus nomazgāt vai miskasti iznest? Tas ir sieviešu darbs, tā ka mīļā- uz priekšu! Kusties! :D :D Baigi laimīgā justos? Ne tu sauci to vīrieša māti, ne gribēji, lai viņa dzīvo ar jums. Un itkā ar to būtu vēl par maz- viņa sāk tevi komandēt, mācīt un aizrādīt. Tieši tāpat 1:1 jūtas bērns.
Ienākot ģimenē, kur jau ir bērns, ir jārespektē, ka bērns te ir pirmais. Un viņam ir pirmtiesības uz tēva uzmanību. Ja vienlaikus kaut ko no tēva gribi tu un bērns, tev ir jādod priekšroka bērnam. Ar svešu bērnu tev nekad neiznāks tāds modelis kā ar savu bērnu- nedrīksti tu aizrādīt, mācīt, ierobežot vai kā citādi apieties ar bērnu. Bērnam ir vecāki- viņi audzina. Tev ir attiecības ar vīrieti, tad tur arī paliec, un nejaucies viņa attiecībās ar bērnu. Tu nekad bērnam nebūsi māte vai kā māte. Tu vienmēr visu mūžu tam bērnam būsi svešā. Samierinies, vai meklē brīvu vīrieti.

Un ja vēlies normālas attiecības ar bērnu, pieņem, ka bērnam IR tiesības uz tevi dusmoties, ienīst un ik pa laikam to izrādīt. Bet tev NAV tiesības ienīst, dusmoties un to bērnam izrādīt. Līdz ar to tev sevī jāatrod ļoti liels mīlestības resurss, lai spētu mīlēt un pieņemt bērnu tādu, kāds tas ir. Pieņemt, ka bērns uzskata, ka viņa tētim neesi vajadzīga. Ja bērnu pieņemsi par visiem 100%, nedusmosies, kad bērns asus vārdus saka, neaizrādīsi, nekomandēsi un nedarīsi visas citas mātes lomas funkcijas, bet gan mēģināsi būt viņai draugs, tev viss izdosies. Bet tikai ar nosacījumu, ja to darīsi no sirds. Ja izliksies, bērns pamanīs un dabūsi skarbos vārdus dubultā. Un jāmaina attieksme- tu nekad nebūsi pārāka par bērnu, tev nav vara pār viņu. Jums var iznākt normālas attiecības, tikai tad, ja veidosi ar viņu komunikāciju kā ar līdzvērtīgu. Vai tad draudzenei aizrādītu, ka viņa veikalā prasa savam vīrietim kaut ko nopirkt? Nē. Nu tad bērnam arī neaizrādi. Vīrietim pašam ir galva un mēle, pats ar savu bērnu tiks galā.

Ar svešu bērnu tev nekad neiznāks tāds modelis kā ar savu bērnu- nedrīksti tu aizrādīt, mācīt, ierobežot vai kā citādi apieties ar bērnu. Bērnam ir vecāki- viņi audzina. Tev ir attiecības ar vīrieti, tad tur arī paliec, un nejaucies viņa attiecībās ar bērnu. Tu nekad bērnam nebūsi māte vai kā māte. Tu vienmēr visu mūžu tam bērnam būsi svešā. Samierinies, vai meklē brīvu vīrieti.

nu summer, tu gan dod! zinu daudzus, kam jaunā mamma vai tētis ir ļoti mīļi, tuvi, pat tuvāki par īstajiem vecākiem, kuri viņus uzmetuši..
bet tu tā strikti apgalvo, ka autore meitenei visu mūžu būs svešā!!! ibio, kaut kas nedzirdēts!

Ja patēvs/pamāte rīkojas prātīgi, jā, var būt tā, ka bērns ļoti iemīļo viņus. Bet tas praktiski nekad nemaina apstākli, ka bērns tik un tā vairāk mīlēs savus īstos vecākus. No šāda aspekta raugoties, jā, viņa vienmēr būs svešā. Un katru reizi tas būs kā naža dūriens sirdī, dzirdēt, cik māmiņa ir laba, mīļa, jauka, tas nekas, ka pamāte no rīta līdz vakaram rūpējas par šīs "māmiņas" bērnu.
Tādu objektīvu salīdzinājumu- māte un pamāte, var veikt tikai pieaudzis cilvēks (nu vismaz pēc 16 gadiem). Līdz kādiem gadiem 10 viņas īstā mamma vienmēr būs tā labā, lai ko darītu, bet pamātei vienmēr būs sūri grūti jānopelna laba attieksme.
Un tā bērna skaņošana vai neskaņošana ir bullšits. Ja pamāte normāla, bērns mātei piekritīs, jā, pamāte slikta, bet pret pamāti tik un tā labi izturēsies.

Es nekad neesmu sapratusi šito vaimanāšanu – bērns taču ir mazs, viņš jūtas apdraudēts, ierastā kārtībā izjaukta, jāsaudzē, bla, bla, bla...Protams, ka bērns nav tas pats, kas pieaudzis un sevi un dzīvi apzinājies cilvēks, protams, ka psiholoģiski ir grūti pieņemt citu cilvēku vecāku dzīvē, tomēr man šķiet, ka matemātika ir pavisam vienkārša – vai nu tu savam bērnam māci cieņu pret citiem cilvēkiem, vai nemāci. Un šis gadījums, šķiet, ir tas, kurā tā nav mācīta. Un var te gudri spriedelēt par bērnu tiesību aizsardzību, psihes traumēšanu un tādām lietām. Es neatbalstu vardarbību pret bērniem un varu saderēt, ka te neviena arī burtiski nedomāja gāzt bērnam pa galvu, vienkārši pārāk spilgti pauda savu nostāju, bet bērnam nav nekādu tiesību nievājoši izteikties un attiekties, ja vien tēta sieviete nav reāla cūka un neliete.

Teikšu atklāti (kaut nedrīkst vispārināt) – laikam tādēļ arvien biežāk novērojami, atvainojos, bet briesmīgi bērni. Izlaisti, pārlutināti, nepieklājīgi, egoistiski, bez jebkādas cieņas pret citiem. Lai gan katram jāuztraucas par savu dzīvi un nevar spļaut kāpostos (kādi vēl būs manējie?), tomēr bieži aizdomājos – ārprāts, kādi gan cilvēki no šiem bērniem izveidosies?

Summer, kur te autore mineeja kaut ko par uzshaushanu, beerna audzinaashanu un taadaam lietaam? Tu jau arii uztaisiiji tagad to meitu par nenormaalo cieteeju.

Man arii izshkjiiraas vecaaki, tikai man bija kaadi 10 gadi. Tagad zinu, ka uzvedos traki. Kad mammai uzradaas draugs, man vinjsh riebaas ljoti ljoti. Jaa, ja vinjsh buutu meegjinaajis mani kaut kaa maaciit un aizraadiitu, es iespiiteetos veel vairaak un buutu mazaa riebekle, bet vinjsh neko iipashi nedariija, bija forssh ar manu mammu un centaas buut vienkaarshi choms braalim un man. Kukuljdoshana (konchas, nevis nauda :D) arii vinjam paliidzeeja :D tagad vinjsh ir dalja no gjimenes, taapeec nesaki "Tu vienmēr visu mūžu tam bērnam būsi svešā. Samierinies, vai meklē brīvu vīrieti." Pamazaam, bet tagad vinjsh ir mammas draugs joprojaam, bet muusu gjimenee. Otra mana un braalja gjimene ir teetis.

Taapeec jau es pateicu - galvenais autorei vajag patieciibu. Esi draugs tai siikaljai un nemeegjini audzinaat.

pride and prejudice
Nepiekrītu.
Mūsdienās bērnus audzina par domājošām, radošām, ar pašcieņu apveltītām personībām. Tā būs paaudze (daļa no mūsu paaudzes jau tāda ir), kas nebaidās izteikt un pastāvēt par savu viedokli. Tā būs paaudze, kas skaidri zinās, ko grib un izdomās kā to sasniegt. Tieši šādu cilvēku mums Latvijā trūkst.
Zem vārda cieņa iepriekšējā paaudze un domājams, ka arī meitenes šajā diskusijā, paslēpj tādus vārdus kā bezierunu paklausība, sava viedokļa apspiešanu, bez jebkādas pašcieņas. Tie, kas bērnībā klausa vecākiem bez ierunām, izaug bailīgi, neizlēmīgi, nespējīgi domāt, analizēt, bez pašcieņas, ar mazvērtības kompleksiem, kurus kompensē ar agresīvu varaskāri (diskusijas autore būtībā cīnās ar 5 gadus vecu bērnu par varu).
Ja pieaudzis cilvēks vēlas cieņpilnu attieksmi no bērna, pieaugušajam pirmajam ir jāizrāda cieņa pret bērnu. Bērni ir kā spogulis. Ja tev liekas, ka bērni tevi neciena, padomā, vai pati pret viņiem izturies ar cieņu. Tā nav sausa teorija- neesmu saskārusies ne ar vienu bērnu, kas pret mani necienīgi izturētos vai ar kuru man būtu grūti veidot kontaktu. Atslēga tam ir vienkārši- izturos pret bērniem ar cieņu.

pride and prejudice- tavs vispārinājums kā naglai uz galvas! ikdienā strādāju ar bērniem un redzu tieši to pašu..
jeb kā mana mamma saka: "lai mēs, kad mazi bijām, šitā atļautos runāt ar vecākiem cilvēkiem..pat prātā nenāca!" :D

pride and prejudice, mani tiešām interesē, kāda tu biji bērnībā? Tāda, kurai pasaka "nē" un viņa arī piekrītoši pamāj ar galvu un klusē? Nu, tad apsveicu. Es uzskatu, ka mani vecāki mani nekad necentās apzināti izlutināt, jo centās saglabāt stingrību, taču man bija, rupji sakot, pie vienas vietas. Viņi varēja darīt visu ko, taču, ja es savā galvā to gribēju/negribēju tad tas arī bija galējais variants un piekāpties nekādā gadījumā negrasījos. Mēģināja viņi visādi, taču savu panākt nekad nespēja un pat tad, kad jau ķērās pie radikālām metodēm, jeb "nedabūsi to un to/nebrauksi ar mums", arī tas nenostrādāja. Vārdu sakot, pilnīgi nekas, ko vien varēja iedomāties. Jau bērnībā cienīju tos, kurus gribēju cienīt un kuri manā prātā, bija to manu bērna cieņu pelnījuši un to "sistēmu" es pati izdomāju, jo mācītas man vienmēr bija pavisam citas lietas un sliktu piemēru arī nebija.
Un nez, par to kāda esmu sanākusi nevaru sūdzēties, viss kārtībā.

vīrieši laikam vairāk jāiet strādāt.. :D mans vīrietis strādājot aizdomājies par to, ka vakar mazā ir pāršāvusi pār strīpu un nu jau ejot pārāk augstos toņos mājās...

mājās būšot diezgan liela runāšana, jo vairs neesot tik maza meitene, lai nesaprastu un varētu atļauties ko tādu...

norija
Nu ja, un par ko tavas mammas paaudze izauga? Pastnieks, šoferis, audzinātāja, šuvēja, utml. Jau 20 gadi neatkarīgā Latvijā- cik daudzi no tās paaudzes izsitās tālāk pa karjeras kāpnēm?Cik daudzi no viņiem uzsāka uzņēmējdarbību, lai nopelnītu vairāk, dzīvotu labāk? Sēž savos paneļa dzīvoklīšos un gānās par slikto valdību, kas neiekārto viņiem dzīvi. Ne jau visa paaudze vienā maisā metama, bet nu lielākā daļa tomēr ir tādi.

O, summer skaisti pateica, es pilnībā piekrītu šim te

Mūsdienās bērnus audzina par domājošām, radošām, ar pašcieņu apveltītām personībām. Tā būs paaudze (daļa no mūsu paaudzes jau tāda ir), kas nebaidās izteikt un pastāvēt par savu viedokli. Tā būs paaudze, kas skaidri zinās, ko grib un izdomās kā to sasniegt. Tieši šādu cilvēku mums Latvijā trūkst.

Tie, kas bērnībā klausa vecākiem bez ierunām, izaug bailīgi, neizlēmīgi, nespējīgi domāt, analizēt, bez pašcieņas, ar mazvērtības kompleksiem, kurus kompensē ar agresīvu varaskāri (diskusijas autore būtībā cīnās ar 5 gadus vecu bērnu par varu).

Parakstos zem šiem vārdiem vairākkārt.

riplija
Es ieteiktu tev nebūt mājās, kad tavs vīrietis runās ar bērnu. Ja klausīsies vai piedalīsies sarunā, no sarunas iznāks pretējs efekts, jo sīkā jutīsies aizvainota un pazemota. Vislabāk, ka vīrietis viņai teiktu kaut ko tādā garā, ka ļoti mīl savu meitu (viņam nav jārunā ar meitu par jūtām pret tevi) un viņam ir bēdīgi, ka viņa slikti izturas pret tevi, jo tu esi viņam draudzene, tāpat kā viņai nepatiktu, ka tētis slikti izturētos pret viņas draudzenēm bērndārzā. Tā būtu vecumam atbilstoša saruna. Ja tu tajā brīdī nebūsi mājās, tad situācija uzlabosies.

summer, paldies par saturīgo un jauki izklāstīto viedokli, ir ninases, kurām piekrītu, tomēr, tomēr...Arī ar pašapziņu, domāšanu, radošumu apveltītām nākamajām personībām nenāk par ļaunu pārzināt elementāru pieklājību. Gluži tāpat kā mēs viedokļu nesakritības dēļ šobrīd nerakstām otrai komentārus - ārprāts, Tu muļķe, Tu vispār neko nesaproti, etc. Uzskatu, ka bērnam jau no mazotnes jāmāca, ka viņam var būt savs, atšķirīgs viedoklis, savs redzējums, nav vienmēr "sitienam jānoliec mugura" (lūdzu, dārgās bērnu tiesību aizstāves, neuztveriet burtiski!), bet ir jau varianti - es varu, ar tēti runādamās, pateikt, ka man tā viņa jaunā draudzene galīgi nepatīk un man šķiet, ka viņam viņu nevajag (izteikt savu viedokli) un varu iemest acīs, ka viņa nevienam te nav vajadzīga. Šī atšķirība, manuprāt, bērnam tomēr jāiemāca.

summer es vispār šajā sarunā nedomāju jaukties. man tas nav vajadzīgs. esmu nolēmusi turpmāk savā ziņā ieturēt pauzīti. palīdzēšu savam vīrietim visu, kas šajā ziņā būs nepieciešams, bet vairs tajā meitenē neieguldīšu tik daudz... vienā brīdī sapratīs pati- iespējams būs vajadzīgi gads, divi, trīs, bet sapratīs...

Vispār interesanti, jo tieši šo te

Gluži tāpat kā mēs viedokļu nesakritības dēļ šobrīd nerakstām otrai komentārus - ārprāts, Tu muļķe, Tu vispār neko nesaproti, etc.

es nepārtraukti redzu visās vecākajās paaudzēs un jā, arī šajā forumā. :D Nespēja pamatot savu viedokli, kurai seko histērija un uzskatu, ka tieši tas arī ir iemesls, nevis cieņa/necieņa.
Nu labi, lai nu kā, daļa par atšķirību man lika pasmaidīt, jo es bērnībā biju tieši tāda - man nepatika manas omes draudzene ar kuru viņa tikās katru dienu un tā nāca ciemos pie mums un es tā arī teju garāmejot pateicu, vēl negribēju viņas dāvanu pieņemt. :) Tā kā atskaņas no tā ir saglabājušās manā raksturā arī šobrīd, taču tas nenozīmē, ka staigāju apkārt izrādot necieņu un lamājoties, tieši pretēji, tad nu uzskatu, ka tas nav nekas traks, vien bērna spītība un centieni paradīt "tai tantei", ka viņa bērnam nepatīk.

pride and prejudice ++++++ īpaši par pēdējo rindkopu. Es vēl neesmu vecmāmiņa, lai teiktu, ka manā laikā jau tā nebija, bet nu es pret savu mammu, vecmāmiņu vai jebkuru pieaugušo bērnībā neuzdrošinājos tādus tekstus izteikt, kādus mūsdienās no sīkajiem dzird. Piemēram, pateikt mammai ''ej, d**st, es šito neēdīšu'' man nekad neienāca prātā, kamēr tagad sīkie nekautrējas vēl briesmīgākas lietas pateikt. Ļoti daudziem sīkajiem vajadzētu daudz stingrāku audzināšanu, nekā viņiem ir, jo citādi no viņiem izaugs tikai izlutināti rupekļi.

Lou, iedzer glāzi vēsa ūdens, nekas ārkārtējs taču nav noticis, tikai dažādi viedokļi! :)

pride and prejudice

, jā, tādēļ parasti diskutējot otru pēc glāzes ūdens nesūta, ja vien ir zināms, kas ir diskusija un viedokļu apmaiņa.

pride and prejudice
Tu man nepiekrīti, jo neņem vērā bērna attīstības fāzes. Nevar no 2, 3, 4, 5 gadus veca bērna pieauguša cilvēka uzvedību. Tāpat kā nevar zīdainim pateikt, ka lai ceļas un pats aiziet pam*zt :D Jo nav ko izlaist sīko ar pamperu un paikas pienešanu :D Tas, ka bērns pieceļas, sāk staigāt, nenozīmē, ka -volā!- sīkais ir pieaudzis. Katram bērna vecumposmam ir sava garīgā attīstība. Nevar no 5 gadīga bērna prasīt to, ko no pieaugušā! Tas, ka sīkais pasaka kaut ko rupju, aizskarošu, vai ka viņai tēmas autore nav vajadzīga, nenozīmē to pašu, ko ja šādus vārdus izteiktu pieaudzis cilvēks. No 5 gadus veca bērna tie vārdi nozīmē tikai vienu esmu sāpināta/vīlusies/noskumusi/greizsirdīga, utml. Tāpēc, ka bērni nemāk formulēt sava jūtas tik precīzos vārdos. Pat pieaugušie ne vienmēr to māk! Tāpēc nav tik daudz jāpieķeras vārdiem, bet jāmēģina saprast, ko sīkais jūt, kāpēc tā ir un kā to var mainīt. Ja autore šodien sīkajai pārmetīs, ka viņa viņai tā pateica, 90%, ka sīkā pat neatcerēsies, ka kaut ko tādu teikusi.
Bērnu rupjība nav izlaidība. Viņi vienkārši runā bez cenzūras un ne jau tāpēc, ka ļauni, bet tāpēc, ka viņiem pietrūkst dzīves pieredzes (lai saprastu, cik ļoti var sāpēt vārdi, bet nekādā gadījumā nevajag bērniem šādu pieredzi radīt, jo bērns tādā vecumā nesaprotu- tu man, es tev. Bērns no tā sapratīs tikai to, ka tu mani aizvainoji!) un nav līdz galam attīstījusies empātijas spējas. Pieklājību pret citiem cilvēkiem spēj saprast tikai pēc 10-15 gadu vecuma.