vīrietis un viņa bērns...

Bērns var būt terorists un citu dzīvi pārvērst par elli, tieši tāpēc, ka apzinās - viņš ir kings un viņam neviens neko nevar padarīt. Un par to, ka bērns grib vecākam kādu labāku - muļķības! Viņš nevis grib vecākam labāku, bet gan vienkārši visu vecāku tikai sev.

Man patīk becky domu gājiens :D Un pilnībā atbilst manai attieksmei :D

Un par to, ka bērns grib vecākam kādu labāku - muļķības! Viņš nevis grib vecākam labāku, bet gan vienkārši visu vecāku tikai sev.

nē nu protams arī labāku sev, vēlams tādu kas pērk gardumus un mantas nevis parastu piegulētāju vecākam. :D

Mīkstais, bērns vēl nesaprot, ko nozīmē piegulētājs un kāds ir parasts vai neparasts. Bērns vienkārši uzskata, ka visa uzmanība pienākas tikai viņam. Pati esmu šķirtu vecāku bērns un ļoti labi atceros savus motīvus mammas terorizēšanai. Es uzskatīju, ka viņai nevienu citu, izņemot mani, nevajag.

nē nu protams, es tā vnk saku, bērns to saprot ka vnk lohu.

Piekritīšu Rossei, kas teica, ka izskatās vairāk nevis pēc mātes sakūdītas attieksmes, bet gan pēc normālas bērna greizsirdības!
Gribi konfliktus ar vīrieti - konfilktē ar viņa bērnu. Gribi dzīvot ar vīrieti arī turpmāk - iedraudzējies ar bērnu un iemācies saspringtas situācijas pārvērst smieklīgās situācijās...
Bet vispār - situāciju ieteiktu pārrunāt ar draugu, lai viņš zina, kas Tevi uztrauc, jo normali būtu, ja viņš uz šādu meitas komentāru būtu atbildējis - nē, meitiņ, viņa mums ir vajadzīga, jo es viņu mīlu. :)

nu mazu bernu niki, un ja ista mammite mak uzrasties attiecigaja bridi...nu rekinies ar to.
es domaju, ka ja tiesam velies ar so virieti but kopa visu muzu, tad ar gadiem vina tevi pienems, varbut ar miles, bet tikai pa vidu vnm bus kadi kaski!

man interese cik ilgi esi kopa ar so virieti?

tās, kuras saka, ka bērni neprot terorizēt- ak die, cik jūs naivas! prot un kā vēl!

pēc būtības te ir jātiek galā ar bērna māti nevis bērnu! cik saprotu- kamēr māte nav zinājusi par ripliju, attiecībās ar bērnu viss bijis ok..

sunce - no tēta puses arī bija teksts, ka viņa noteikti nebūs noteicēja, ka kurš viņam vajadzīgs un kurš nē. uz ko atbilde bija- tēti, es mīlu Tevi.

mājās par bērna skološu esam runājusi un vīrietis arī piekrīt, ka tā varētu būt, jo pats arī izjūt ka attieksme pret mani ir mainījusies.

saprotu tikai to, ka vēl mazāk jāpievērs viņai uzmanība. jāpaiet mazliet nostāk, lai vārās savā sulā - attiecībā uz to bērnu un māti. palīdzēšu ja prasīs, ja nē, tad mierīgi visu savu laiku veltot tikai savam vīrietim...

tā māte par mani nezināja kādu pusgadu... līdz reiz aizbraucu kopā ar savu vīrieti pakaļ tam bērnam... tad sākas.. nākošajā reizē bērns bija pilnīgi cits bērns- iekāpju mašīnā nedzirdēju ne čau, vispār neko... vienīgais- tēti gribu uz veikalu...

Manuprāt, tas ir normāli un Tev ir ar to jāsadzīvo. Kad mani vecāki izšķīrās, un tēvam parādījās cita,man bija kādi 15 gadi. Tad es tiešām uzvedos muļķīgi un viņa jauno draudzeni neieredzēju ne acu galā, braucu ciemos un ar sievieti nerunāju, neko aizskarošu neteicu, bet viņa jau laikam pati saprata,ka ar mani nekāda draudzība neveidoies.
Tagad to sāku nožēlot, jo tēva draudzene bija tīri sakarīga, bet es tā pret viņu izturējos..
Un tas,ka Tavā gadījumā mazo meiteni mamma iespaidojusi, tam es ticu, un tas būtu tikai normāli.

Vāau, dažas te ir īstas pretekles kurām, manuprāt, nedrīkstētu bērnus laist klāt.
Kā var teikt kaut ko par "uzšaušanu" un to, ka bērns izlutināts, neaudzināts vai kā citādāk slikts? Pirmkārt, jūs, acīmredzot nekad nebijāt situācijā, kad vecāki šķirās. Otrkārt, vajag padomāt ar galvu kam tā mazā meitene iet cauri. Viņas ģimenē jau tā nav normālas situācijas (jā, šajā gadījumā par normālu es saucu tēvs+māte, kas dzīvo kopā un mīl viens otru) un tas ir traumatiski šādā vecumā, kad vispār nezini kādēļ kādam citam ir abi vecāki, bet tev nē un protams, ka gribi lai viņi dzīvo kopā un vēl jo pašsaprotamāk ir tas, ka cita sieviete tēva dzīvē var būt lielākais ienaidnieks. Jā, ne visiem tā ir, jo bērni ir dažādi.
Un jā, māte visticamāk noskaņo, nu un? Pasakiet, ka tā vēl ir bērna vaina, ka viņa tic mātei. :D Kāda ticēšana/neticēšana vai spriešana par cilvēku attiecībām šādā vecumā var būt? Protams, ka māte un tēvs ir tuvākie cilvēki un mātei nav grūti noskaņot, nekādu smadzeņu skalošanu nevajag piekopt, pietiek ar pāris frāzēm par tēva jauno draudzeni un bērnā jau parādīsies riebums un nepatika.

tai meitenei nekā netrūkst. māte pirms nebija manis nelikās ne zinis par savu bērnu. tēvs var iedot visu kas bērnam nepieciešams. arī šobrīd viņai ir viss- ļoti daudz mīlestības no tēta puses, arī materiāli nodrošināta pilnībā. arī tiek stāstīts, ka vienmēr būs viņai tētis un neviena viņas vietu neieņems. tiek darīts daudz, lai iestāstītu. vienā brīdī likās, ka saprot- vakar izmeta jociņu..

mans tēvs pēc manas mammas ir precējies vēl divas reizes. viņa otro sievu nevarēju ciest ne acu galā, visa pārējā ģimene (ne tikai mana mamma) arī nevarēja, tāpēc nedomāju, ka man būtu bijis sastāstīts kaut kas vairāk nekā tur bija. nu, īsi sakot, mans tēvs viņu izvilka no diezgan liela nabadzības, bet apetīte, kā zināms, rodas ēdot, un pēc tam tikai sākās... viņa bija ļoti ieciklējusies uz naudu un greizsirdīga, turklāt tās abas lietas dabūju izjust arī kopā -- viņai ļoti nepatika, ja mans tēvs par mani tērēja kādu naudu. pašam viņam sievas attieksme nepatika, tāpēc, pēc nedēļas nogales vedot mani atpakaļ pie mammas, slepus no sievas vienmēr aizveda uz kādu apģērbu veikalu, kafejnīcu utt.
2 vai 3 gadu laulība arī viņiem beidzās visai prognozējami -- sieva savāca pusi no visa, ko tēvs bija nopelnījis

es gan nožēloju savu sākotnējo attieksmi pret tēva trešo sievu, ar kuru viņš ir kopā joprojām. es gaidīju, ka būs tāda pati kā iepriekšējā, bet izrādījās citādi. bija sākumā šādas tādas negācijas no manas puses, taču es ļoti cienu to, ka viņa uzvedās kā pieaudzis cilvēks un vienkārši neņēma galvā. pēc kāda laika sapratu, ka viņa ir labs cilvēks un arī man un manam tēva vēl tikai labu. tiesa gan, ap to laiku es jau biju saprātīgā vecumā (15-16 gadi) -- nemāku spriest, vai kaut ko tādu var gaidīt arī no tik mazas meitenītes

galvenais -- izturies kā pieaudzis cilvēks un saproti, ka meitene iemesta situācijā, no kuras viņa, visticamāk, neko nesaprot, tāpēc arī dusmoties uz viņu ir muļķīgi

māte pirms nebija manis nelikās ne zinis par savu bērnu

Nu jā, tā nu gan būtu perfekta pasaule, kur bērni nekontaktējas ar saviem vecākiem, kuri ir īsti cūkas un otrādāk. Taču tā nenotiek pat pieaugušiem cilvēkiem (gadās, protams, izņēmumi), kur nu vēl maziem bērniem.

Vienkaarshi esi pacietiiga.

Zini, kā ir, kad vecāki izšķiras? Ar bērnu 99% gadījumu sāk manipulēt. Tev uzreiz ir jāiedibina kārtība - tagad noteicēja esi tu un bērna tēvs, nevis bērna māte un bērna tēvs. Manam draugam bērna māte, piemēram, bija izdomājusi ģeniālu veidu, kā paildzināt savu mājās sēdēšanas un nekā nedarīšanas periodu - viņa paziņoja, ka gudrā grāmatā izlasījusi, ka bērnam optimālais vecums, lai dotos uz bērnudārzu ir 4 gadi. Es biju uz dirsas, atvainojos par izteicienu. No brīža, kad es izdzirdēju šo "pērli", pagāja precīzi nedēļa un es sīko biju iedabūjusi bērnudārzā. Un mammīte varēja piesaukt visus gudros bērnu psihologus un audzinošās grāmatas, nekas nelīdzēja. Tas vienkārši nebija apspriežams - sīkā ies bērnudārzā, viņa - uz darbu. Ļoti silti rekomendēju iedibināt kārtību, noderēs vēlāk. ;)

Spriežot pēc situācijas, nejau bērns ir tas, kurš terorizē. Tā ir bērna māte. 5gadīgs bērns, it īpaši, ja iepriekš viss bijis kārtībā, nesagudrotu tādas lietas, ko pateikt. Viņa runā to, ka māte iemācījusi.

Es domāju, ka bērna tēvam ir jāparāda sava nostāja. Draudzenes teiktajam būs maz nozīmes. Varbūt pat vajadzētu parunāties ar bērna māti un pateikt, ja tā turpināsies, tad... (pēc situācijas) :)

Es ieteiktu tev ar sīko nodibināt sakni. Pavadat kādu dienu kopā,aizbraucat izklaidēties kaut kur,nopērc viņai kaut kādu sīku dāvaniņu,paskatāties kopā filmas par princesēm un sīkā atmaigs. Pasaki viņai,ka tas tevi padara bēdīgu,ka jūs vairs neesat draudzenes. Var jau pieiet arī no citas puses,lai uzlabotos attiecības,nevis tikai ar pliķi pa dirsu.