Labrīt...
esmu mazliet nesaprašanā par situāciju, varbūt kādai būs kāds labs ieteikums.
kādu laiku dzīvoju kopā ar vīerieti, kuram ir bērns. bērns dzīvojas pie viņa tā arī mana ikdiena paiet kopā ar viņu. kopš zināma laika (kā māte ir uzzinājusi par mani, tā pēkšņi ir ļoti nepieciešams bērns un tur arī tiek skalotas smadzenes) sīkā mani ir sākusi ignorēt un neklausīt... nelieku sevi mīlēt, bet cienīt gan...
tas viss būtu vēlsīkums, ja vakar nebūt izstrādājusi tādu joku- sanāca mājas mazliet kašķis un sīkā man izejot no virtuves tētim saka- neuztraucies tēt, Tev viņu nevajag, es esmu...
biju šokā...
ir viela pārdomām...