vīrietis un viņa bērns...

Es uzšautu pa pakausi, lai mācās cieņu pret vecākiem cilvēkiem. :D Nopietni.

nelieku sevi mīlēt, bet cienīt gan...

labāk jau liec mīlēt arī, parādi, ka neesi ļaunā pamāte
un tam vīrietim vsp būtu tas jāpaskaidro savam bērnam, pasaki to viņam

Interesanti - cik meitai gadu?

reizēm atļaujos vairāk aizrādīt nekā tētis, bet neciešu ja nemāk uzvesties veikalā un spiež tēvam uz jūtām lai panāktu savu visu caur asarām...

meitenei drīz būs 5-i gadi...

mana skatījumā autore nav tiesīga aizrādīt, mācīt , audzināt, kur nu vēl šitais komentārs

Es uzšautu pa pakausi,

, tas ir tava vīrieša bērns, tu vari būt viņai tikai draudzene, nekas vairāk. Un ir jau arī otrs, kad sagājies ar vīrieti, zināt zināji, ka viņam bērns? Tātad arī zināji, ka laika gaitā nāksies saskarties ar problēmām. Un jebkura problēma ir jārisina diplomatiskā ceļā, īpaši ar bērniem.

Es neciestu tādu mutes palaišanu no knēveļa puses..Tu neēsi kkāda tante no ielas,bet gan viņas tēva mīļotā un viņai tas ir jāpieņem..Un meitene vairs nav maza,lai nesaprastu, 5 gadi ir jau normāls vecums..un no tēva puses ar vaig kādu stingrāku vārdu,lai parāda to,ka tevi arī ir jārespektē!

Es kad biju maza tieši tā arī darīju, jo gribēju lai tētis saiet kopā ar mammu.

buza,

šeit ir atšķirība, tas ir jāsaka tēvam, nevis autorei. Iedomājies situāciju, esi ar bērnu, sāc satikties ar vīrieti, sākat jau it kā kopā dzīvot un tas tēviņš sāk audzināt tavu bērnu? Liek respektēt, mīlēt, jaucas attiecībās ar māti u.t.t? Kādā sakarā? tas nav viņa bērns, viņam nav šādas tiesības... lūk šeit ir apgriezta situācija.

Tas mazais "knēvelis" ir tikai bērns, kura priekšstati galvenokārt rodas no pašiem vecākiem. Uzskatu, ka tikai ar draudzību, sarunām, mīlestību var panākt labu. Tas, ka māte rīkojas netaktiski tas ir vairāk kā skaidrs, jo bērns ir vislabākais ierocis lai manipulētu, un tas nav ne pirmais ne pēdējais gadījums.
Tēvam ir jārunā ar bērnu.
Bērna rīcība ir dabiska greizsirdība, un arī Tev ir jāsaprot, ka bērns vienmēr būs pats svarīgākais tava vīrieša dzīvē, tāpēc esi draudzīga, saprotoša, esi draugs nevis ļaunā pamāte.
Vienīgais ko Tu vari šajā situācijā darīt ir mīlēt savu vīrieti, un tavam vīrietim savam bērnam situācija ir vienkārši jāizskaidro.

viņa ir ļoti greizsirdīga, esmu jau piekāpusies daudzās lietās, bet vakardienas gājiens uzsita riktīgi pa aknām...

es te nopietni parunātu Tavā vietā ar savu mīļoto, nevis gāztu žulti uz bērnu. Bērns vēl neko neapzinās, ja tētis pastāstīs pats meitai par to, cik ļoti viņš Tevi mīl un visu pienācīgi izskaidros, tad šādām problēmām nevajadzētu rasties . . loģiski, ka es arī klausītu savu mammīti, lai ko viņa man stāstītu!

Bērnam ir jau 5 gadi un savs skatījums uz pasauli un lietām, kā tām jābūt.
Un viņa jau ir spējīga cīnīties par savu taisnību - savām metodītēm.
Tev atliek tikai to saprast un lēnām, pacietīgi pierādīt, ka ļoti iespējams lietām ir jābūt citādāk.
Viņa uz tēta vajadzībām skatās caur savu prizmu un tā, kā Tu viņai neesi vajadzīga, tad noteikti neredz nepieciešamību tētim būt ar Tevi.

Nav ko dusmoties, kārto lietas ar prātu, ne emocijām.

es vispār audzināšanā necenšos jaukties, jo ļoti labi apzinos ka tas nav manējais un katrs savu bērnu audzina pa savam. labprāt paietu no tā visa malā un nostāk. bet zinu ka ar to radīšu dažas neērtības savam vīrietim- mazās apģērba un tādu laitu ziņā, jo mājās jau ir iegājies tā, ka no rīta man tiek prasīts ko vilkt un kā vilkt.. un tad kad ieguldi tajā bērnā visu- meklē drēbes, māci viņu rakstīt un ņemies ar viņu, bet vienā dienā dzirdi, ka uzzskata, ka neesi vajadzīga- paliek nu tā.. :( :)

riplija, meitenīte noteikti to nebija domājusi. Pateica vnk dusmu "uzplūdā". Vajadzēja pārjautāt meitenei "Tiešām neesmu vajadzīga?". Tad, manuprāt, viņa mainītu savu sakāmo, jo pamostos sirdsapziņa un tie skaistie brīži, kas ir piedzīvoti kopā. Un paaugsies lielāka, jutīs, ka ir vajadzīgs "mātišķs" padoms, pati dosies pie Tevis.

cik ilgi tu ar savu vīrieti jau dzīvo kopā?

riplija - tāda ir dzīves realitāte bērnu audzināšanā!
Katrs bērns taču kaut reizi - citreiz vairāku gadu garumā (tīņu vecumā) neizrādā pateicību vecākiem - tieši otrādi - ienīst, saka, ka nav vajadzīgi, ir galīgi garām utml. Vai tādēļ tie pieaugušie met visu pie malas un triec prom?
Nē! Protams, ka nav forša sajūta, bet ar to ir jārēķinās.

kā pats vīrietis reaģēja pēc šī teikuma?

pareizi dara. gribi teikt tu nenerrotu ja tavam tēvam būtu jauna?

No bērna puses varu teikt, ka Tev jāizturas labi pret vīrieša meitu, ar to domājot, ka aizrādījumiem jābūt tiešām pamatotiem un rūpēm jābūt patiesām, pretējā gadījumā Tu riskē kļūt par ļauno pamāti. Piemēram, manā pieredzē nav bijušas situācijas, kad kādā konfliktā tētis aizstāvētu savas mīļotās intereses, nevis manas, tiesa, es arī nekad bez iemesla neuzsāku strīdus, savukārt pamāte visu laiku uzskatīja mani par sīvāko konkurentu cīņā par tēva mīlestību (liela kļūda).

Redzi, tev uz mūžīgiem laikiem jāatceras, ka tas nav TAVS bērns un lai kā arī draugs tevi nemīlētu, bērns ir viņa miesa un asinis. Varbūt nav tā pieauguša cilvēka cienīgākā rīcība - sarīdīt bērnu pret tevi, bet es tajā pat laikā saprotu arī to sievieti. Es arī negribētu, ja tagad es ar draugu būtu šķīrusies un visam plusā gar manu bērnu grozītos svešs sievišķis.
Un lai kā tev tas arī riebtos, bērns vienmēr dos priekšroku mātes teiktajam, it sevišķi šādā vecumā.
Tev iesaku būt pacietīgai un ar savu rīcību parādīt, ka esi draugs nevis ienaidniece, kura grib atņemt bērnam tēvu. Ja tev vīrietis ir svarīgs un tu vispār to gribi, tad nāksies paciesties un ļaut, lai meitēns pats saprot kas ir kas!