Ir kāda lieta,kas man nedod miera,jau vairākas dienas,pat nezinu kāpēc,tād nu izpļurkstēšos šeit,varbūt jūs mani noliksiet pie vietas!
Ar draugu jau kā gadu dzīvojam kopā,attiecības ir lieliskas,par to it kā nebūtu jāsūdzas. Ak,jā pieminēšu,ka viņš ir vecāks par mani 9 gadus, bet tas nebūt nekādīgi neietekmē starp mums neko. Bet pēdējā laikā es sāku just,kaut kas man saka iekšā,varbūt tas saucamais gut instinct, ka šīm attiecībām nebūs turpinājuma,ka mēs te tikai labi pavadām laiku, bez mērķa. Un kas ir mērķis? Protams,kaut kad nākotnē kāzas,ģimene, bet kaut kas man saka, ka tas nekad nenotiks. Nezinu,kāpēc tā domāju,jo nekādu pazīmju,nekas par to neliecina,ka mēs varētu šķirties,ka viņš nav tas īstais.
Un tad man, vakar pa nakti,jo nevarēju pagulēt, pieleca,ka varbūt tā sakne ir viņa ģimenē,rados. Te vistuvākie cilvēki viņam ir brālēni ar ģimenēm, onkulis,vēl pāris rada gabali. Brāļu/māsu nav, vecāki nedzīvo Latvijā,pat ne Eiropā,kad var reizi mēnesī ielekt lidmašīnā. Tad nu tie viņa tuvākie radi mani pieņēma ļoti labi,viss forši, bet tāda sajūta,ka viņi mani neņem par pilnu,ka esmu viņiem kā tāda pagaidu risinājums,ar kuru jāsadzīvo kādu laiku,pēc tam jau nāks kas labāks... Protams,ne jau ar viņa radiem dzīvoju kopā, bet draugu pašu, bet tomēr.
Nu piemēra pēc,lai gan viņi zina,ka to gadu dzīvojam kopā,jau pašā sākumā,kad pārcēlos,bijām pie viņiem,bet ne reizi viņi neapjautājas kā man iet,kad piezvana draugam,nekad neliek nodot ne mazāko sveicienu,pirms pāris nedēļām bija dzimšanas diena,kurā ( lai gan pat Facebook parādās ) neviens no viņiem pat ne tur neko neuzrakstīja. Vakar draugam zvana viens no tiem brālēniem,kopā ar savu sievu un 2 bērniem brauc uz Itāliju un nosmejoties teica draugam - žēl,ka tu neteic,būtu forši! Tātad tikai viņš viens būtu aicināts... Pirms pāris mēnešiem bija runa par kāzām,kas tur apprecējies - vajadzēja tev tur arī būt! Izklausās,ka atkal bez manis...
Tāda sajūta,it kā viņiem es būtu kāds slogs,ka es viņiem nepatīku vai viņi mani neņem par pilnu,nezinu... Satiekoties viss ir labi,visi smaida, bet tāda sajūta,ka aiz muguras visi mani ignorē...
Un laikam tas ir tas iemesls,kāpēc man tas gut instinctsaka,ka šis nebūs " mans vīrietis",ka es nespēju ienākt ģimenē,kur es tieku uzskatīta par neko...
Ar draugu esam runājuši par šādiem tādiem nākotnes plāniem - kā kādreiz varētu aizbraukt pie viņa vecākiem,apciemot,iepazīties... Tas it kā mierina,bet...
Varbūt es tiešām neesmu nekas," tikai" draudzene,pirms neesmu apprecējusies un tad nu visi mani uzņems ģimenē? Precēties katrā ziņā tuvākajā nākotnē nav manos plānos...
Zinu,ne jau ar viņa radiem man jādzīvo un dzīve jāveido, bet,bet,bet.. Varbūt tāpēc,es sāku šaubīties un domāt,ka esmu tāds pagaidu variants.
Sorrī dāmas,ka tik gari