Tātad, kopdzīvē vīrietim un sievietei ir dažnedažādākie izdevumi, it sevišķi sākumā, kas viss ir jāiegādā..
Mans uzskats ir tāds, ka sievietei arī tajā visā ir jāpiedalās, ja piem., kko pērk sadzīvei, tad uz pusēm, pārtiku nu kā kuro reizi kurš, kuram vairāk naudas, kā arī daļa rēķinu ir jāsedz.. Šis mans viedoklis ir pilnīgi pretstatā ar manas mātes un vecāsmātes domām. viņas, it sevišķi, vecāmāte uzskata, ka man nav jāgādā gandrīz pilnīgi ne par ko un ka naudai jāpaliek ir pašai gadījumam - "ja nu kas". bet nu bāc es tā nedomāju, mēs abi dzīvojam, tērējam un lietojam.. protams ka vīrieša alga ir lielāka par manējo, bet tā ir mainīga, it sevišķi ziemā.viņš var vairāk nopirkt, bet ne jau pilnībā uzturēt. ja viņš būtu miljonārs un man būtu maza alga, tad nu būtu savādāk, bet tā nav..es justos savādāk kā savtīga egoiste, ja es tagad dzīvotu uz "nahaļavu" un lai tas vīrietis domā kā nomaksāt rēķinus, uzturēt sevi un mani..
kādas meitenes ir jūsu domas šajā jautājumā?un kā cīnīties ar šo te manis terorizēšanu, tas goda vārds vnk nav izturams. vēl bonusā nāk tas, ka man vecaimātei ir katru dienu jāzvana un tad viņai vajag runāt un runāt. tas izpaužas tā, ka viņa uzpīkstina un man ir jāatzvana, un nedod dievs es to neizdarīšu.. zb jau, kā viņa nesaprot, ka man ir sava dzīve un nav katru dienu pa pusstundai jātrakšķ pa telefonu un vēl jāskalo smadzenes..