galīgi nav skaidrs.

Pārāk vispārīgs jautājums. Vismaz vecumu, cik ilgi kopā, utml. Nav jau temperatūra, ko izmērīt ar termometru :)

cosmo testi, aha. starprautiski atzīti

nu, abiem 22, kopā esam ar pagaru pārtraukumu pa vidu, aptuveni gadu (bijām pašķīrušies).
nez, mēģināju ar viņu par šo tēmu runāt vakar, viņš tādā neizpratnē uz mani paskatījās, ka sakaunējos, iesmējos un pateicu, ka tas bija joks. jo tiešām - ko gan var gribēt vēl, man jau viss tāpat ir, bet, bļeģ (atvainojos) es vienkārši nejūtos laimīga!

Nu ja jau tikai gadu un vel piedevam ar skirsanos pa vidu, tur tocna nav kaut kas kartibaa...
Kadel skiraties, varbut tas iemesls nesaskanam ari tagad...

varbut Tu vienkarsi esi neapmierinata ar sevi, nevis attiecibam?

hellish, saproti, nav nesaskaņu. :D
nezinu, iespējams, šo tēmu vajadzētu slēgt, moš tiešām pie terapeita aiziet papļāpāt?

Kapec tad skiraties, ta gada laika, kads bija iemesls?

paarsllllinja
Ja pilnīgi nopietni, tad tur, iespējams, arī ir problēma, ka nav nesaskaņu. Ja gadu esot kopā jūs nestrīdaties (strīds ir tad, kad nesaskan viedokļi, bet savas emocijas var paust civilizēti (argumentēti sarunājoties) vai necivilizēti (bļaujot, aizskarot, utml)). Parasti tas liecina par vienaldzību, neieinteresētību no vienas vai abām pusēm.

hellish, iemesls bija neuzticība un liels attālums - es biju ārzemēs.

Nu tad moska tas tevi ari grauz.. ja esi piedevusi, vai vins piedeva (nezinu kurs krapa), kaut kur zemapzinaa tas drosi vien grauz...

Kurš no jums bija neuzticīgs? Un tagad esi atgriezusies no ārzemēm?

Atceros man vienās attiecībās bija tāda pati sajūta, beigās sapratu, ka es vienkārši pati sevi muļķoju. Ar to es domāju, ka visu laiku sev iegalvoju to, ka viss baigi forši, mani nēsā uz rokām, strīdu nav utt., vienīgi aizmirsu aizdomāties (vai arī vnk negribēju ticēt), ka patiesas jūtas arī man ir vajadzīgas.. :D
Es viņu ļooti cienīju, apbrīnoju un izbaudīju viņa mīlestību, bet man pietrūka kaisle, dusmas, greizsirdība un visas pārējās stulbās emocijas kad esi iemīlējies.. :D
To es sapratu pēc aptuveni pus gada, bet saņēmos sev ieskaidrot, ka man tiešām nepietiek ar to kas ir tikai pēc gada..
Protams, nesaku, ka Tev tāda pati situācija, vienkārši padalos ar savu pieredzi.. :)

summer, abi bijām "labi".
jā, pusgadu jau esmu atpakaļ, pēdējos 3 mēnešus pat dzīvojam kopā.
laikam jau nepieminēju svarīgāko - mums ir bērniņš. abi mīlam viņu neprātīgi, negribu ar šķiršanos nodarīt mazajai čiepiņai pāri.

Pa kuru laiku tad silo uzcept un vel piedzemdet paspeji? Vai manu dieninj :D

Tb siko...

Es pieņemu, ka jums bērns vēl ir zīdaiņa vecumā, vai ne? Tad tā var būt tāda viegla pēcdzemdību depresija vai arī grūtības pieņemt/aptvert, ka esat trijatā. Tāpēc arī liekas, ka kaut kas nav tā. Jo pēc bērna ienākšanas- viss ir savādāk.

uzcepām pagājušovasar, tad izšķīrāmies, es aizlaidu uz aukstajām zemēm, sapratu, ka ir, un laidu atpakaļ. :D sākumā nebij domas, ka varētu būt atkal kopā, pēc vairākām tikšanās reizēm sapratām, ka gribam, nevis sīkā, bet sevis dēļ pamēģināt. kādu laiku padzīvojām atsevišķi, padomājām, pastaigājām uz "randiņiem" un tad jau visa vecās vagas (jūtas) tika uzartas.
tikai pēdējās nedēļās vairs ne no šā ne no tā jūtos dranķīgi. jebkura cita moš būtu laimīga manā vietā, bet man laikam nepietiek ar bērnu, dzīvokli, mašīnu un mīlošu cilvēku blakus... ko VĒL var vajadzēt?

Moska berns bisku nomoka, tomer neesat vai 2vata, bet gan 3jataa.. jaunajam maminam tak medz piemesties ta pecdzemdibu depresija, ka nu ir pienacis pasaules gals, dzive viss sasniegts, tagad tikai atliek nomirt :D

:D :D Ko vēl var vajadzēt? :D :D Nu droši vien vēl pārīti bērnu :D :D :D

hellish bāc, tik labi pateikts

jaunajam maminam tak medz piemesties ta pecdzemdibu depresija, ka nu ir pienacis pasaules gals, dzive viss sasniegts, tagad tikai atliek nomirt

pilnīgi sasmējos. :D
moš tev taisnība, nebiju par to iedomājusies vispār. atceros, ka manai draudzenei tā bija, viņa ar mūžīgi cepās nez par ko, bet mēs klusiņām smējām, lai neaizskartu viņas jūtas.