Mēs iepriekš bijām pazīstami, bet viņš aizbrauca uz vidusskolu un augstskolu uz ASV. Viņš man vienmēr bija nekas vairāk par paziņu. Nesen notika viena ballīte un ieraudzīju viņu kopš 7 gadu pārtraukuma. Uzsākām sarunu, diezgan daudz izrunājāmies. Pēkšņi sapratu,ka es negribu viņu tikai par attālu paziņu. Vairs nav viņš tas mazais un apaļais brūnacītis, tagad 22 gadīgais jaunietis ir liels, garš un savā ziņā apburošs. Es parasti esmu skeptiska un ļoti reti,kad varu pateikt - čalis uz desmit. Bet nu šeit - izskats,raksturs. Tieši tāds,kādu es cilvēkos meklēju. Tā mēs tur nosēdējām ballītē uz dīvāna un nopļāpājām. Pajautāja tel.nr. biju stāvā sajūsmā, bet.... Kaut kā sanāca nošķirties un aizgāju satikt savas draudzenes. Pēc kāda laika mēģināju vēlreiz ar viņu parunāties, bet kaut kā saruna negāja uz priekšu un kāds visu laiku iztraucēja. Vakara gaitā ievēroju,ka viņam nez no kurienes uzradās kaut kāda dūdiņa, viņi dejoja un vēl pēc tam kur nozuda. Cik zinu, vinam nav draudzenes un viņš tiešām nav brunču mednieks.
Un nu es tiešām nezinu, ko īsti darīt. Jo es vispār tik reti varu pateikt, ka man čalis patīk pilnībā. Zvanījis kopš ballītes nav. Es atmestu visas cerības, ja vien viņš nebūtu man to tel. pajautājis un, kad draugi aicināja iziet uzpipēt, viņš negaja un palika ar mani. Šķita loti atsaucīgs.
Bāzties virsū un rakstīt kaut kādos facebookos es negribu, man bail,ka es jau tā varbūt ballītē pārāk daudz uzbazos. Gaidīt,kad būs vēl kāds draugu pasakums un mēģināt uzskriet virsū?
Man jau nepatīk tas,ka man kā sievietei ir jāsper pirmais solis, bet no otras puses - tā jau ir mana dzīve un ja es ko vēlos, tad jau neviens cits manā vietā neparūpēsies par to.
134
