Es nevaru tā tadalīt patīk vai nepatīk. Tas ir kā darbs, kā pienākums, kā vajadzība... nezinu, kā pareizi nodefinēt, bet noteikti nav šī sajūta, kad kaut kur jābrauc "jē, jē, dabūšu pabraukties, cik forši". Es to vienkārši daru un ļoti priecājos, kad gadās reizes, kad varu sēdēt blakus, jo šķiet, ka sēžot pie stūres, nozogu laiku sev. It kā jau tas tāds apburtais loks - visur ātrāk nokļūstu un visu varu izdarīt, bet ja brauktu ar sabiedrisko, tad varētu lasīt grāmatas, mācīties utt., ko braucot ar auto nu nevar nekādi darīt.