Patriotisms

Es vēl nemaz nevaru domāt par pārvākšanos uz ārzemēm. :D Es vēl mācos. Manī nemīt patriotisms, bet pieķeršanās. Nevis valstij, tēvzemei, bet draugiem un radiniekiem. Esmu jūtīga un neciešu vientulību, nespētu būt tik tālu no saviem mīļajiem.

Tādu baigo patriotismu neesmu izjutusi vēl nekad. Varbūt vecumdienās, kad būšu šeit visu savu dzīvi pavadījusi, izjutīšu tik lielu cieņu pret šo valsti (patriotismu). Pagaidām es mīlu šo zemi un priecājos, ka dzīvoju tieši šeit.

Agrāk neizjutu, bet pēdējo gadu laikā aizvien vairāk sāku izjust. Nekur nevienam šajā pasaulē es neesmu vajadzīga, visur vienmēr es būšu tikai iebraucēja. Bet te ir vieta, kuru es saucu par mājām. To es sapratu tikai, tad, kad mēģināju dzīvot ārzemēs. Un man pazīstamie tieši sākuši vairāk atgriezties.

Es pat nezinu vai patriotisma trūkumā ir tā vaina vai vienkārši gribas sākt labāku dzīvi citur. Pat nezinu kā to nosaukt. Es domāju, ka daudziem ir bijis līdzīgi...tiem, kuri vairs nedzīvo LV vai aizbrauca uz kādu gadu padzīvot citur.
Kā jūs pieņēmāt lēmumu aizbraukt? Kā jūs līdz tam nonācāt? Un vai cerības attaisnojās?

Nekur nav laimes zeme ar garantēto labāko dzīvi. Ne visiem tā dzīve tiešām ir labāka.

Nē, es uzskatu patriotismu par muļķīgu un man neizprotamu parādību. Es varu mīlēt cilvēku, dzīvnieku vai mākslas darbu, bet ne valsti.
Līdz ar to patriote neesmu un nekad neesmu bijusi.
Esmu dzīvojusi ārzemēs vairākus mēnešus, tajā laikā sapratu, ka Latvijas man nepietrūkst vispār, bet tur jutos kā zivs ūdenī. Nejutos sveša. Protams, es tur biju tikai aizbraukusi pamācīties neilgi, bet nedomāju, ka citādāk būtu sliktāk. Grūtāk jā, bet vienalga ticu, ka kādu valsti aiz robežas kādreiz saukšu par savām mājām.

Jā, esmu patriote. Prom tā kā negribētu, bet,ja būtu ļooti labas peļņas iespējas citus- tad gan uz kādu laiku, iespējams, aizbrauktu.

Es nenozeeloju, ka aizbracu. Kad braucu prom, domaaju, ka buusu prom tikai uz gadu un peec tam atgrieziisos Latvijaa. Tagad domaaju, ka nekad taa pa iistam vairs neatgrieziisos, vien pa reizei aizbrauksu ciemos.

Neesmu patriote. Es māju sajūtu sev radu pati, tāpēc man nav vajadzīgs atrasties Latvijā, lai būtu mājās. Jā, šobrīd vēl esmu šeit un man te ir mājas, taču abi ar vīrieti šobrīd nopietni apsveram aizbraukšanu un māju radīšanu citur.

Patriotisms man nav. Dzīvošu praktiski vienalga kur, galvenais, lai kopā ar mīļoto vīrieti un labs darbs. Esmu gatava pārmaiņām, bet neesmu gatava strādāt melno darbu ārzemēs, ja šeit es varu labāk. Ja varēšu ārzemēs dabūt darbu savā jomā, ļoti labprāt aizbrauktu.

Nezinu, ko īsti var saukt par patriotismu, bet braukt nekur nevēlos, ja vien apstākļi neiegrozīsies slikti un citas iespējas normāli dzīvot un nākotnes perspektīvas vienkārši nebūs. Vēl esmu iedomājusies, ka spētu braukt mīlestības dēļ.
Bet man ļoti patīk dažādu valodu skanējums, mājās runāju arī krieviski, tomēr latviešu valoda - tā man tiešām saistās ar kaut ko tik nenormāli skaistu un nepielīdzinu to nevienai citai. Ar baudu klausos latviešu mūziku, skatos video no Dziesmu svētkiem un tirpas skrien pār kauliem. :) Ļoti patīk mūsu pilsētas, daba, visas tās ainavas. Esot ilgāk par 2 nedēļām ceļojumos, kur neapšaubāmi ir ļoti skaisti un lielas iespējas, sāku ilgoties pēc tās gaisotnes. Kad braucam ar automašīnu vai autobusu, tad jau atpakaļbraucot Lietuvā ir tāda prieka izelpa - gandrīz mājās.

Ā, vienmēr ar prieku skolā mācījos latviešu valodu, kaut bērnībā daudz labāk runāju krieviski. Tas vispār ir vienīgais mācību priekšmets, kur gadu no gada piedalījos olimpiādēs. :D Citos mācību priekšmetos kā nu sanāca.

neesmu patriote un nekad to neesmu slēpusi! dzīve ārzemēs mani apmierina.

Dumjā jaunībā skaitījos patriote, bet viens bijušais pāraudzināja. Tagad uzskatu to par muļķīgu parādību, tāpat kā Lou.
Tas gan nenozīmē, ka nepietrūkst Rīgas un ka veikalā vietējo tomātu vietā izvēlētos importētos (lai gan - no cenas atkarīgs).
Nenožēloju, ka aizbraucu. Ja gribi labu dzīvi, brauc un uztaisi. Un ne tikai par labklājību runāju, ārzemes taču arī bez krīzes vilināt vilina, ne tā?

Patriotiskas jūtas mani pārņem, skatoties hokeju, citādi ne.

Man mājas ir ģimene, draugi, konkrēti mans dzīvoklis un mana māja. Viss. Braukšu prom drīz un iepriekš minētās vietas un būtnes arī būs tās, pēc kurām ilgošos.

Es laikam esmu patriote. Tas nenozīmē, ka man te pilnīgi viss liekas pozitīvs. Bet tomēr es gribu dzīvot šeit, kur jūtos piederīga un kā mājās.
Esmu dzīvojusi pusgadu Zviedrijā un sapratu,ka, lai gan man ļoti patīk valoda, dzīvot šajā valstī negribētu, jo nespētu iekļauties viņu sabiedrībā. Vienmēr justos kā svešiniece..

Nē, neesmu LV patriote.

līdzīgi kā Lou, es patriotismu pat neizprotu. līdz ar to man nebūtu problēmu aizbraukt prom no šīs zemes, taču neplānoju to tuvākajā laikā darīt, jo šeit man ir attiecības + zinu, ka nākotnē nodarbošos ar rakstīšanu (žurnālistika, tulkošana), bet neviena svešvaloda man nav tik laba kā latviešu valoda

Man nepatīk, ka cilvēki noliek to, kas pašiem nepiemīt, arī šajā diskusijā. Es nesaucu tendenci aizbraukt par muļķīgu parādību, jo saprotu, ka cilvēki ir dažādi. Dažiem piemīt Sprīdīša sindroms, citi vienkārši neiedziļinās valstu jautājumā un apmetas tur, kur dzīve viņiem piespēlē un kur viņi paši jūtas labi. Bet kāpēc tiem citiem jāsauc patriotismu par muļķīgu?

Šīs diskusijas iespaidā aizdomājos par krieviem Latvijā. Neatbalstu citiem indivīdiem piemītošo latviešu valodas nemācīšanos (kaut arī novēroju, ka skolēni no jauktām vai krievu ģimenēm latviešu valodu prot labāk kā paši latvieši) utt., bet ir tik daudz latviešu, kas sēž Latvijā vai aizbraukuši uz ārzemēm (bet atgriežas Latvijā, lai izmantotu kādus pakalpojumus) un noliek valsti, tās cilvēkus. Un tomēr, kad nonāk jautājums par krieviem, visi brēc, lai viņiem nopērk vienvirziena biļeti. Kaut daži latvieši nav ne par kripatiņu labāki.

ne grama nenozeloju, un teikt, ka izbraukusie nav patrioti ir stulbuma kalngals, aprobezotiba..saki ko gribi, bet es vienmer pirmo padomasu par sevi, par savu gimeni, man gan bernu nav, bet ja man butu berni un butu jadoma, vai nikt Latvija patriotisma vadita un laut berniem knapinaties vai tomer izbraukt un pelnit normali, lai var gadat par savu gimeni, es vienmer izveletos izbraukt...
man patik Latvija, tur tiesam ir forsi, bet paslaik tikai atvalinajumam...
kaut gan par patriotu sevi neuzskatu, ko man ta valsts ka iekarta ir devusi, kura bridi vini par mani gadaja, vai tad, kad manam tevam alga bija 30lati menesi un mes partikam no kartupeliem? ne! tad kads pie velna butu mans pienakums pret so vaksti ka iekartu? jaa, man patik mezi, daba, cilveki utt, bet valsts ka tada man galigi siltas jutas neizraisa...