Pašnāvnieku klubiņš

pirmais teikums liek domaat, ka calis grib sakoljiit meiteni, kura vinjam iedos aiz zeeluma. ja patieshaam tikai vajadzeetu paliidziibu un sarunu biedru, tad neprasiitu uzreiz braukt ciemos, bet gan parunaat pa telefonu vai skaipu vai arii pajautaatu, vai seit nav kaada meitene, kas maacaas pshihologiju vai arii to ir pabeigusi.

Ja situācija ir reāla, tad, manuprāt, šīs tēmas izveidošana liecina, ka tomēr vēlies izķepuroties. Mazliet pagļēvi, tomēr cienījami.

Kā jau sacīju, varam komunicēt. Tūlītēju apciemojumu nesolu, bet notikumu attīstībai ierobežojumu nav.
Ja vēlies, atraksti, pati ar sarunām neuzmākšos.

Man jau liekas ,ka Tu ceri uz ko vairāk kā "meitene kā draugs" , jo pats teici ,ka ar meitenes smaidu nepietiek un nav jēgas dzīvot ,ja nav draudzene blakus.
Piedod ,ja bez iemesla apvainoju ,bet pēc teksta tā sanāk - pretējā gadījumā taču pietiktu ar to pašu meiteni/ēm ,kas uzsmaida vienkārši parunāties ,ne tā? ;)

Lauvinsh, tevi nespēs mainīt neviens cilvēks, pat meitene. :) Pieņemsim, ka tev parādītos attiecības, tu justu prieku, bet ar laiku tas pārietu un tu atkal atgriezīsies depresīvā noskaņojumā. Tu neesi guļošā princese, lai tevi kāds atmodinātu. Problēma ir tevī un tev pašam tā ir jāsaprot, jātiek ar to galā, citādāk tā nekur nepazudīs un atgriezīsies no jauna.

Iesaku apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu.

Forums ir forums, bet pieņemot, ka tava problēma ir īsta, apsveicu, ka Tu vismaz kaut ko dari. Lai gan ir savādi šādas problēmas risināt šeit, tomēr ne jau es zinu Tavus iemeslus. ;)
Meitene Tavas problēmas neatrisinās. Viņa var būt Tavs draugs, mīļotā, bet viņa ir cits cilvēks un nespēs Tevi atmodināt. Pēc Tava teksta izklausās, ka Tu vēlies, lai kāds to darītu, jo tādā veidā Tu sev ieskaidro, ka vari tā pamostos un noskaņo sevi, ka cita varianta nav. Variants ir un atbilde slēpjas Tevī pašā. Meklē to. Tomēr Tavā gadījumā izklausās, ka ir nepieciešama psihoterapeita vai psihologa palīdzība, jo tomēr Tavs gadījums nedaudz atšķiras no gadījumiem, kad cilvēks ilgtermiņā ir bēdīgs, bet nav nopietnas veselības problēms.
Bet vispār es nebrauktu. Man šķiet, ka tādiem cilvēkiem, kā Tev ir tieksme ieraut cilvēkus tādā, kā kāmim rinķī, jo sākumā noteikti ir piesardzība, bet pēc tam pieķeras otram cilvēkam un grib, lai tas visu laiku ir klāt(tas arī ir novērojams daudziem cilvēkiem apkārt) , bet otrs cilvēks nevar un tad sākās šaustīšanās un kā blakus efekts ir slimība. Lai kā arī būtu novēlu atmodināt pašam sevi un nebaidīties meklēt palīdzību pie ārstiem, jo viņi arī ir cilvēki un vēl koncentrējušies uz problēmu risinājumu.

Nu, no alerģijas neviens nemirst, ja vien tā nav Kvinkes tūska, tā kā pārstāj žēloties!

patiesībā netīcu ne1 autora vārdam.Atceros,kā mana māsa tā iegrābās...Gadījumi dažādi,bet nu tomēr...
Māsa bija pieteikusies fizioterapeita vakancei,apkopt pēcoperācijas slimnieku un tā,viņai piedāvāja pat smuku summiņu par dažām stundām dienā...1.tikšanās reizē viss bija ok,bet pēc tam viņai sāka uzmākties,grābstīties un tādā garā...
Tāpēc šaubos,ka šis cilvēks ir savādāks..tā saucāmajiem ''slimniekiem lielā stresa iespaidā''rodas īpatnējā dzīves uztvere...Pašnāvnieki izvairās no cilvēkiem,meklē vientulību utt.,nevis aicina mājās savest domāšanu!

Beky+!:D
Dadzi -taisniiba vien buus!Tie iistie pasnaavnieki daudz nerunaa!Atceros ,ka mees pieveersaam tiesi loti lielu uzmaniibu tiem slimniekiem ,kuri peeksni "ieliida sevii",palika taadi aizdomiigi klusi!
Lauvinsh-kaut kaa nepaarliecinaaji ar fakta patiesiibu!

Kāpēc tieši meiteni? Un ciemos?

Ja patiesi vēlies sev palīdzēt, tad runā ar profesionāli.

Manam draugam arī bija dzīvē posms, kad domāja, ka ir mirstamā kaite klāt, ka palicis nav daudz. Visu laiku krita uz nerviem ar vaimanāšanu, pārspīlēšanu. Bija jādzird, ka dzīve nav priekš viņa, ka ar viņu sieviete nemaz nevar būt laimīga. MUĻĶĪBAS tās visas ir! Man visvairāk kaitināja nevis viņa slimība, bet tieši tā attieksmes pret sevi, mani un viņa uztvere un visa pārspīlēšana. Beigās viss bija labi un viss ir kārtībā vēl šobaltdien. Tāpat būs arī Tev. Man arī ir alerģijas un izpaužas visvisādi arī uz ādas un jau no bērnības. Tā nepavisam nav mirstamā kaite. Arī attiecībās tas man nav ne reizi dzīvē traucējis. Neviens to nav pat pamanījis, jo es to neuztveru kā katastrofu un negaužos par to un neuzsveru kāda es izsitumaina vai neglīta. Pie tam pret alerģijām mēdz būt zāles un pat labas.