Beerni & Vecaaki

A kas tur slikts, būt godīgam? Es laikam esmu ciniķe, bet neko tādu tajā nesaskatu. Ļoti bieži esmu dzirdējusi sievietes sakām ko tādu.

Manuprāt, tas nav viens un tas pats. Vienkārši katra māte vēl savam bērnam to labāko, un tas nav tik viegli būt jaunai un uzaudzināt mazuli.

katrā ziņā, es saviem bērniem tā neteiktu..

Es arī, diemžēl, esmu dzirdējusi, ka sieviete tā saka, bet par pareizu to noteikti neuzskatu. Tās ir tās sievietes problēmas, kuras nav jāuzkrauj bērnam.

neliekas viens un tas pats. manuprāt, to var saprast dažādi ;) jaunības kļūdas uzreiz nenorāda par bērnu, varbūt tur slēpjas kas cits, ko māte darījusi agrā jaunībā un saprot, ka nevajadzēja to.. un ne jau vienmēr tās jaunības kļūdas saistās tikai par un ap bērnu, varbūt tur vispār nekāda saistība nav un māte grib bērnam pamācīt, kā būtu labāk..

Man māte pateica,ka mans tēvs negribēja meitu, bet te nu es esmu, un viņš nav mūsu ģimenē.
Man kaut kā vienalga, jo par spīti visam, es savā dzīvē esmu diezgan veiksmīga.
to tā nevajag uztvert. Vnk mātes cenšas mūsu dzīvi atvieglot, pastāstot par savām kļūdām.

Es arī neuzskatu, ka tas ir jāsaka.
Savukārt mana mamma mēdz atgādināt, cik feini tomēr ir, ja ir jauni vecāki... :)

Man mamma ir tā teikusi, lai nestreb karstu ar kāzām un bērniem. Bet nejau ar domu, ka es esmu kļūda, bet vnk ir grūti, ja vīrs ir idiots, kura seja atklājas tikai pēc kāzām. Vienai uzturēt ģimeni un audzināt 2 bērnus...
Mammas savām meitām nenovēl to smago nastu, kas pašām ir bijusi jānes, gribas jau, lai bērni dzīvo labāk un skaistāk ;)

Ir normaali,ja vecaaki iesaka,izstaasta savu pieredzi,gribeedami pasargaat savu beernu,bet konkreeti teikt,ka kljuuda biju vinju pashu beerns,tas ir vnk pretiigi.
Kaa var vainot savu beernu tajaa,ka dziivee kaut kas neizdevaas,nesasniedzi taas virsotnes,ko gribeeji,bet nodziivoji peleeku dziivi.

Bet vispār mēs ar māsu un mammu esam vienojušās, ka labi, ka mums maza vecuma starpība, ir līdzīgāka gaume un intereses :)

_live, tur es tev piekrītu. Z
inu vienu sievieti, kura savai vecākai meitai pateica- es tevi negribēju, gribēju taisīt abortu, bet tavs tēvs man lika tevi saglabāt un precēties ar viņu. Jaunākā meita gan luteklīte.
Žēl to meiteni, ka padsmit gados kas tāds jādzird no viena no tuvākajiem cilvēkiem.

Oj, nu es tiešām esmu ciniķe. Bet varbūt tas tādēļ, ka vienmēr pasmīnu par tām cukurainībām, ka bērns ir lielākā laime dzīvē. Katram savs, un man nav nekādu tiesību citiem norādīt, kas ir laime, jo tā katram ir sava, bet tomēr ir labi, ja cilvēki izprot arī tumšo pusi. Es nevēlētos māti, kura manis dēļ ir atteikusies no kāda sava sapņa un katru dienu mani tajā vaino, pat ja tikai zemapziņā. Es esmu redzējusi tādas ģimenes. Mans uzskats - cilvēki mēdz nožēlot šos lēmumus - laulības, bērns. Mēdz un kā vēl. Nevar noliegt, ka pašu problēma un bieži vien arī izvēle un rīcības sekas, taču tas nemaina faktu, ka neviens sev tādus vecākus negribētu.
Lai ir tas godīgums, varbūt mazāk būs meiteņu, kuras bez izglītības un vispār bez nekā būdamas jau 17 gadu vecumā fantazē par ģimeni un nedomā, ka tā ir atbildība un cik daudz grūtību sevī ietver. Bez šaubām, bez šaubām, to var iemācīt arī citādāk.
Vismaz tā es visu šo redzu, jo man tas nešķiet tāpat kā pateikt, ka gribēja izdarīt abortu un nožēlo, ka neizdarīja. Varbūt tikai smalks mājiens. :D

Reti stulbas sievietes, kas tā iedomājas teikt savam bērnam, pat negribas nelobte plašāk apspriest, kur logjika un jēga no tā. Neviens jau nepateiks, kur vinja būtu tagad arī pretējā gadījumā. Necienu cilvēkus, kas par savu neprasmi nodzīvot aavu dzīvi atljaujas vainot citus.

Kaa var vainot savu beernu tajaa,ka dziivee kaut kas neizdevaas,nesasniedzi taas virsotnes,ko gribeeji,bet nodziivoji peleeku dziivi

.
+

Sorry par klùdām, mob. taisa gljukus.

Es esmu šī kļūda.Mamma gan man to neteica,pastāstīja tēvs.Un es viņu nevainoju,viņa palika stāvoklī 17 gados,es arī gribētu taisīt abortu.Un nebija mums viegla dzīve,mamma ar tēti laimīgi nebija,naudas nebija,ko ēst bieži vien nebija.Mamma ļoti bieži mani mazu vienu pa nakti atstāja mājās un gāja tusēt,kas vien pierādīja,ka viņa man nebija gatava.Ļoti daudz,ko no tā visa,ko esmu pārcietusi viņa neatcerās.Reiz pastāstīju kādas ir manas bērnības atmiņas-viņa atvainojās un sacīja,ka pat neatceroties,ka man ir tik ļoti darījusi pāri.Bez sekām tas nav palicis,es neesmu ģimeniska,es nevēlos ģimeni kā tādu un nesaskatu tajā nekādu vērtību.Un arī šodien jūtos lieka,īpaši brīžos,kad sakasos ar kādu tuvu cilvēku,pati sev nemanot bieži vien izmetu,ka man te vispār nevajadzēja atrasties.Tas ir iemesls kāpēc tos bērnus nevajag dzemdēt,ja viņus negribās,nav apstākļu vai iztrūkst kaat viena lieta no visa tā,kas veido laimīgu ģimeni!
Taču man patīk apzināties,ka es esmu tas 0,01%,kam tomēr izdevās pieteikties un piedzimt(mammai bija spirāle).Tātad man te ir kāds mērķis.

Harmony

Ai, ko nu tu te tagad stāsti? Kāda spirāle 17 gados? Pasakas, pasaciņas.

Ja nu kāda to teica, es diskusiju nelasīju. Var taču saprast, ka kļūda ir agrā dzemdēšana nevis dzemdēšana vispār. Un ja kādai tas vienalga liekas aizvainojoši, tad lai iedomājas, lai reāli iemiesojas jaunas sievietes (turklāt ne mūsdienās) ādā, kurai ir viens vai vairāki sīkie. Tas taču totāli piesien.
Nesaprotu, kāpēc šī tēma tik ļoti sasāpējusi, laikam saprotat to, ko gribat saprast.

Es šajā apgalvojumā neredzu to, ko autore saredz. Sievietēm jau patīk "pati izdomāja, pati apvainojās" :D
Māte šeit nesaka, ka viņa nožēlo, ka meita ir nākusi pasaulē, bet gan padalās ar savu pieredzi. Vai tiešām jūs dzīvojat utopijā un domājat, ka, radot bērnus, viss paliek tāpat? Jā, mūsdienās tie, kam ir pietiekami daudz līdzekļu, var samaksāt auklītei, ja grib kaut kur aiziet, robs makā nerodas no tā, ka vēl viena mute jāpaēdina un jāapģērbj. Bet visiem tā nav, īpaši pirms tiem ~20 gadiem, un ļoti daudzi patiešām, radot bērnu, vairs gandrīz neko dzīvē neredzēja. Tāpēc neredzu neko sliktu tajā, ka māte līdz galam nesaprot, ka mūsdienu pasaulē tās iespējas ir citādākas (bet arī viss vienmēr cieši saistīts ar naudas līdzekļiem), ka sievietei nav tik ļoti jāiespringst un jāatdod pēdējais, lai nodrošinātu mazo, kā rezultātā savā jaunībā sev uzmanību pievērst nevarētu. Un tāpēc māte savam bērnam iesaka pasauli vispirms apskatīt un tad domāt par mazajiem. Kur problēma? :)

Es pati savai mammai paprasiiju, vai es biju speciaali taisiita :D Izraadaas, ka nee, bet nu es jau to zinaaju, jo ne jau vinja 17 gados (teetis 18) speciaali palika staavoklii. Nu neko, bija gruuti ar mani, naudas nebija daudz, vispaar beerniiba vienos vecaaku striidos. Mamma nekad nav teikusi, ka nozheelo, bet kad es saaku nodarboties ar seksu ar savu draugu, tad gan vinja man uzreiz par visiem iespeejamajiem izsargaashanaas veidiem staastiija, teica, ka lai uzmanos un ka labaak nevajag staavoklii palikt tik jaunai :D Nekad to neesmu uztveerusi kaa "ak, es nabaga mamma, nozheeloju savus beernus vai vai". Vienkaarshi taa ir un viss. Nu nav viegli 18 gados dzemdeet.

Es esmu par plānotiem un gribētiem bērniem, pati arī sanācu, bet sanācu tīri forša :D Protams, gadīties var visādi, bet tomēr, es gribu savus bērnus plānot un no visas sirds gribēt un gaidīt visus 9 mēnešus, negribas, lai tas ir kā sniegs uz galvas un visa dzīve, plāni pēkšņi sagriežas kājām gaisā. Lai tādā situācijā kā autore ir minējusi varētu pateikt:"Tu mums biji plānots un ļoti gaidīts bērniņs!"