Ko darat laukos vasarā?

Laukos paliidzu daarza darbos, bet man parasti neko neliek dariit, jo vecvcecaaki ir riidzinieki, bet lauki ir pie mammas maasiicas, tad kur nu man cieminjam liks kaut ko dariit :D Patiik braukt uz laukiem, kad ir lielaas talkas - siens jaapljauj, kartupelju lauks jaaravee, jaataisa daaaaaudz litru aabolu sulas, visi riigas radi ir sabraukushi un sanaak taads superiigs tusinjsh radu viduu. Bet taa speeleejos ar dziivniekiem, vienmeer ir pashiem vai kaiminjiem kaads kuceens, kakjeens, caaleens, zakjeens vai teleens :) lasu, braucu ar riteni, eju uz vieteejiem tusinjiem ar maasiicu, kura ir mazliet jaunaaka nekaa es. Man patiik lauki. Kaut vai maaja pie pilseetas. Pati tagad dziivoju pilseetas centraa un man neeeenormaali pietruukst Latvijas lauki un buushana aaraa, kad ir labs laiks

Es laukos dzīvoju kopš dzimšanas nu man jau rit 18gads šeit.neteiktu ka man te nau ko darit,jo laukos vienmer atrodas ko darit.ja neko negribas tad eju pastaiga ar suni diena vismaz reizes5:) atklasu to ka man visi kaimini kuri iegadajusies seit ipasumus,bet pasi no rigas.ziniet laimigi cilveki,darbojas čaklak par lauceniekie.nju man te patik

Atšķiras uz kuriem laukiem braucu. :D

Varianti:
1) doties ielās un ballēties (ja lauki ir vnk citā pilsētā);
2) ravēd dobes, pļaut zāli;
3) nolasīt ogas;
4) aplaistīt dārzu;
5) spēlēties ar dzīvniekiem;
6) sakopt māju un apkārtni;
(un ja vairāk brīvā laika)
7) šūpoties (tas man ļoti patīk, no sirds);
8) doties ar laivu izbraukumā (vai makšķerēt);
9) ņemt grāmatu padusē un doties uz klusāku nostūri, kur ir vienreizējs skats, tur lasīt;
10) paņemt līdzi mīļoto un baudīt kopīgus priekus;
11) braukāties ar ritei;
12) doties pļavā plūkt ziedus, lasīt skābenes utt
13) vienkārši - sauļoties;
14) spēlēties ar radu bērniem, ja tur tādi ir;
15) (man patīk, bet diez vai kādam tuvumā būs tilts, pa kuru cilvēki daudz nestaigā) apsēsties tilta vidū un vienkārši vērot upi, viļņus, zivis, kas lēkā... ieklausīties dabas skaņās.

Forši jums! :) Man nekad nebija tādu lauku un vecvecākus arī diemžēl nesatiku, bet atceros bērnībā tās retās vasaras reizes, kad Ukrainā pie radiem braucām uz laukiem, tur bija īsta krāsns mājā uz kuras gulējām! Tik forši to atcerēties, tās pļavas un dārzus apkārt, kā kartupeļos kaut kādas vaboles medījām un vēl aku atceros. Nostaļģija :) Ja man būtu vairāk iespējas dzīvot dabā, laukos, tad tagad iespējams nebūtu bail ne no zirnekļiem un tīmekļiem, ne ilgstošas uzturēšanās mežu/lauku teritorijās.
Atcerējos vēl R.Bredberija romānu "Pieneņu vīns" un tā sagribējās paskraidīt pa tādiem laukiem, sajust dūmu smaržu un ieraudzīt siena guba :)

Esmu uzaugusi laukos, arī tagad, kad daļēji esmu pilsētas dāma, vislabāk un patiesāk jūtos tieši tur. Varu būt es pati - bez maskas un pozas. Man tur nav problēmu atrast, ko darīt, parasti jāravē dārzs, jāvāc zāle, jāsauļojas:D Protams, braucu ar riteni, eju uz ezeru. Kādreiz, kad turējām lopiņus, vajadzēja vākt arī sienu, tad atceros, riktīgi strādājām visa ģimene, jo bija jāķer labs siena laiks:)

Ēdu ogas, sauljojos, vienk gulju un skatos debesīs, lasu grāmatu, ravēju, paskrienu, izstaigājos agri no rīta, kad plavās rasa. Zāli tagad vairs nav jāplauj, samaksājam puikam, kas to labprāt izdara, parunājos ar kaiminju kakji, kas tā nemanāmi reizēm pielavās apciemot, reizēm uzrāpjos kādā ābelē pazāgjēt sausos zarus, arī grills tur ir, prom braucot saplūcu ziedu klēpi. Agrāk, protams, bija savādāk, kad ome un tētis bija dzīvi, tīrais darbs, tagad vien relaksēties un pabaudīt to lielisko vietas piederības sajūtu, kad katrs stūrītis ko stāsta un atgādina.

Es atceros ,kaa slaucu govi pie vecteetina un dzeeru to pienu veel siltu!Man loti patika vasaraa straadaat fermaa ar goviim-patika tiesi taa smarza...Zirgi smarzo citaadi-patiik taa kuuts smarza!Loti garso kazas piens!:)
Zinu, zinu...esmu diivaina!:D

Kad biju tiešām maza, gadi 10, 12, tad man patika laukos pie radiem, es vienmēr atradu ko darīt, biju baigā vienmuļniece un kamēr visi, gan bērni, gan pieaugušie, gāja gulēt diendudu, es peldējos dīķī, gāju zagt dobju gurķus, ravēju zemenes un kādu arī ieravēju mutē :D Gāju pie suņiem būdā tusēt, kāpu kokos, ēdu ābolus, krāmēju malku, kā arī man bija tādas pāris mīļas brīvības vietiņas, kur mani nekad neviens nevarēja atrast. Tagad laukos visi apmiruši pat nezinu, kas tur notiek, baigā degradācija. nav vairs pie kā braukt, tādu īstu lauku vairs nav. Man lielākie lauki ir drauga vecāku mājas, kur palieku nervoza, jo visi besī :D Svesās mājās nejūtos labi, tur vienmēr visu kārtoju, spēlējos ar zvēriem un čīkstu draugam par braukšanu mājās.
Bet savas lauku mājas jau ir citādāk.

Un es ar esmu absolūta pilsētas meitene - dzimusi, augusi, lolojusi :D

Bērnībā man dikti patika braukt ar traktoru, tagad jau laikam vairs nav tas efekts, ka viss kratās, stūre knapi bīdās un traktors lēnām ducina uz priekšu :D

vēl neesmu tikusi līdz laukiem.... bet parasti atpūšos, pabraukāju ar riteni, papeldos!

Man lauki ir tādā vietā, kur kaimiņu nav tuvumā.. un vispār jaunu cilvēku tur praktiski nav..
Tāpēc kad tur aizbraucu vienmēr veltu laiku sev..lasu grāmatas. atpūšos mierā un klusumā... pastaigājos.. eju uz mežu sēnēs, ogās... palīdzu dārzā, ravēju... kārtoju māju, mazgāju logus...

Ja būtu zvēri, tad vispār forši. Zirgus kopt un strādināt - to protu un baudu.