Vēlējos parunāt par ēšanas traucējumiem, jo jūtos izmisusi. It kā visu pati zinu un saprotu, bet nezinu vairs, ko iesākt.
Kādreiz pārslimoju anoreksiju, vēl pusaudžu gados, veiksmīgi izārstējos un ilgus gadus nekas tāds man nekaitēja. Tagad, pirms pusgada, sākās atkal dīvainības- sāku ēst mazītiņās porcijās, mocīju sevi līdz pilnīgam spēku zudumam. Tad uz brīdi atlaidu, sāku ēst mazliet vairāk. Un tad... Tas ir šausmīgi. Es esmu pilnīgi atkarīga no ēdiena. Apzinos, ka tās ir sekas citiem notikumiem dzīvē, kas mani nomāc, bet es nespēju sevi kontrolēt. Tas ir, joprojām esmu tieva, bet spēju domāt tikai par ēšanu un, kad tieku līdz tai, pieliekos pilna tā, ka nespēju kustēt. Un tad man ir briesmīgi slikti. Nopietni, es visu dienu spēju domāt tikai par ēdienu. Tā ir pilnīga atkarība no ēdiena, jūtos pretīgi. Liekas, ka nekas cits dzīvē vispār nenotiek- visa dzīve rit no vienas ēdienreizes uz otru.
Liekas, ka visu laiku esmu badā. Tāpēc pat ciemos pie draugiem un uz ballītēm vairs negribu iet- es nespēju sevi kontrolēt.
Varbūt kādai ir kas sakāms šai sakarā un ir ko ieteikt, lai risinātu tās šausmas?
142
