Omites un opisi :)

Man viens opis nomira 5gadu atpakaļ, kuru nekad nebiju redzējusi, varbūt tikai tad,kad zīdainis biju.
Ar Anglijas omu un opi mums laikam ir vislabākās attiecības, jo opis man šausmigs humoriķis bija un jautrs un visu saprot, tikai viņš nomira 2011. Ar Anglijas omu mēs pa skype runājam ļoti bieži, apspriežam arī tēmas visādas, kopā smejamies, kad esam koopā tad ejam iepirkties, viņa ļoti stilīga dāma, un arī ļoti jautra un mīļa, biežāk varētu es pie viņas lidināties. Visus savus 6-7 mazbērnus mīl,manuprāt, vienādi.
Ar Latvijas omu ir savādāk, protams ļoti mīlu arī viņu, bet viņa ir daudz vecāka un viņai dzīvē ir visādas citādas svarīgas lietas, satieku viņu 1-2x gadā, citreiz retāk, īpaši mums vairs runāt arī nav par ko, bet neteiktu,ka mums ir strīdi vai kas cits. Oma paliek oma :)

Man ir bijusi tikai vienu omīte un divi vectēvi, bet diemžēl pēdējos 2 gados visus zaudēju.
Tagad man ir ļoti labas attiecības ar drauga vecmammu un vectēvu, esmu iemīlējusi viņus jau kā savējos un man ir liels prieks, ka tā.
Braucu ciemos ļoti bieži, patīk man tur un tur ir tagad mani lauki :)

Man tāpat kā B.Swan vecvecāki bija kurlmēmi,bet tas man netraucēja ar viņiem sazināties,zīmju valodu gan tā arī neiemācijos,bet viņi diezgan labi spēja nolasīt no lūpām,ko es mēģinu pateikt,jo to papildināja darbības attēlojumi ar rokām :)Mana kurlmēmā omīte mani uzaudzināja,jo tad,kad es piedzimu,viņa aizgāja no darba,lai darbotos ar mani un mnai vecāki varētu strādāt.Atmiņā iespiedušās viņas gatavotās mazās pankūciņas (lielās man negaršoja,lai gan mīkla no vienas bļodas)ar zemenņu zapti.Viņu gan vairs nav.Pirms 3gadiem, ar pāris mēnešu starpību zaudēju visus vecvecākus.Vispirms vecmāmiņa no tēta puses un tad arī abi kurlmēmie vecvecāki( viņi tai saulē aizgāja tik ar 3 dienu starpību),apglabāti vienā dienā,vienā kapu kopiņā.Man viņu ļoti pietrūkst,un domāju,ka vēl ilgi nožēlošu,ka nedēļu pirms viņu nāves neaizbraucu uz Latviju.Toties turēju omes roku,kad viņa pēdējo reizi ieelpoja,pāris stundas pēc mūsu ierašanās :( . Tomēr manā sirdī ir tikai tās labākās atmiņas. Pārāk gari izplūdu,varētu jau vēl un vēl...bet acis pilnas asaru....

Mani teeta vecaaki ir man vistuvaakie un miilaakie cilveeki uz siis pasaules. Miilaaki par vecaakiem. Neapciemoju vinjus pietiekami biezi, bet meeginu piezvaniit un parunaaties reizi nedeeljaa. Gribeetu, lai buutu iespeejas apciemot vinjus biezaak. :(

ar mammas mammu man bija ļoti labas attiecības,centos bieži apciemot,viņa man bija kā otra mamma,jo audzinājusi no bērnības.protams - par puišiem mēs nerunājām,pārsvarā par mācībām. :D ar vectētiņu arī bija labas,bet viņš nomira,kad man bija 5 gadi.
no tēva puses tās attiecības gandrīz nekādas.tēva tēvu neesmu redzējusi,nomira,pirms es piedzimu.ar tēta mammu,otro omi esam dzīvojušas kādu laiciņu kopā,bet es viņai darīju pāri un nepieņēmu.nomira,kad man bija 7 gadi. kopumā man mammas vecāki vienmēr ir bijuši mīļāki,jo abi ir ļoti daudz ko manā labā darījuši.

Nav man vairaak, milaa vecmamma nomira p.g novembrii, un es pat netiku uz berem... nekas, nakamnedel aiziesu uz kapiniem pie vinas... vismaz palugsu piedosanu...

Vecmāti redzu ikdienā- attiecības kā kuro reizi, biezi sanāk konflikti uzskatu dēļ. Pēc vectēva gan skumstu, pietrūkst :( Viņš bija cilvēks kurš mani saprata un bija tēva vietā pēc vecāku šķiršanās.

Sen jau vairs nav ne viens. :( Dikti žēl, jo tik garšīgas ābolmaizes un biezpienmaizes, kādas cepa mana vecmāmiņa, neviens nemāk cept. :)

Man šī ir ļoti skumīga tēma...
No tēva puses vectētiņš nomira, kad biju apm. 5 gadus veca, bet no vecāku stāstītā es biju viņa mazā puķīte. Ar tēva māmiņu attiecības vēljoprojām ir labas, bet sanāk tikties ļoooti reti, kopš vairs nedzīvojam gadus 10 laukos. Žēl, ka tā,bet negribas braukt tur, jo pārejie tēva radi ir īsti liekuļi, ar tādiem cilvēkiem negribas kontaktēties.., bet omīte jau nav vainīga, tapēc sazvanamies, pasmejamies kopā un ceram vēl satikties, viņai jau 84gadi...
A no māmiņas puses - pagāšajā decembrī nomira mans vismīļākais opis pasaulē...es tik šausmīgi pārdzīvoju, jo pat netiku uz bērēm, jo atrodos tālu no Latvijas...ja ar omi jeb babu kā mēs viņu saucam mēs vislaik kasamies, jo viņa uz vecumdienām tāda, atvainojos, dumja palikusi, tad ar opi mes vnm no sirds smējāmies, viņš bija tas, kas vienmēr bija pirmais visās dz\d utt, kas piezvanīja, kamēr baba vispār nepazvanīja. Vienmēr sagaidīja ar smaidu, kamēr babuška sapūtusies sēdēja kkur... Dikti pietrūkst, jo viņš bija tas, kas visus satuvināja kopā, kas lika visiem smaidīt, tāds pozitīvs opīts, ko nevarētu teikt par babušku..vienu brīdi aicina ciemos, otru jau dzen prom un sauc mūs par vandāļiem utt, tā teikt - cilvēks ar putniem. Bet savā ziņā jau tpt mīļa. Bērnība tika pavadīta tīri jauki tur vasaras mēnešos. Izplūdu, bet tas tapēc, ka sirds sāp par to ka nepaspēju atvadīties no opīša pienācīgi, jo nedomāju, ka tā...mira pēkšņi un vēl gadus 10-15 mierīgi varēja dzīvot...bet liktenim nepavēlēsi.

Bet es ticu, ka viņš dzird mani un palīdz man ikdienas gaitās tur no augšas.

Man ir mīļākie vecvecāki,kādus vien varu iedomāties. :) Esam ļoti tuvi jau kopš bērnības,jo viņi praktiski uzņēmās manu audzināšanu,kamēr mammai bija jāstrādā.
Tā kā visu sākumskolas un pamatskolas laiku dzīvojos pie viņiem, tad pēc 9.klases, kad pārcēlos uz citu pilsētu vidusskolā, tad katru piektdienu pēc skolas braucu pie viņiem un svētdienās atpakaļ. Tas jau bija iegājies kā sava veida tradīcija. Arī studiju laikos regulāri,ja ne katru nedēļas nogali sanāca,tad katru otro sanāca.
Tāpat,kad dzīvoju Latvijā ar mammu ,sazvanījāmies katru dienu vairākas reizes. Tagad,kad vairs neesmu Latvijā, omīte reizi nedēļā vismaz piezvana,apjautājas kā man klājas, izstāsta jaunumu,kas tur noticies, pajautā,vai esmu laimīga šeit...
Katru reizi,kad nopērku biļetes uz mājām, viņa skumīgi un it kā cerīgi jautā - vienā virzienā? ....
Paldies dievam,ka veselība abiem ir kārtībā,neslimo,vismaz par to varu neuztraukties...

Ai,vispār kamols kaklā saradās....

Attiecības ir ļoti labas.
Apciemot sanāk ļoti reti, reizi gadā, divos. Tagad uz Jāņiem brauksim ciemos, pēc div gadu nebūšanas tur. :)

attiecības ir ļoti labas..Vectēvs gan man ir tāds īgns, bet es to neņemu vērā. Omītes gan man ir ļoti labas un mīļas, vienu satieku gandrīz katru nedēļu, otru, reizi mēnesī ;) žēl ka viņām ir veselības problēmas, bet tā jau viss ir kārtībā. Vecmāmiņas ļoti priecājas par mani, viņām ļoti patīk mans draugs ;) saka, ka ļoti labs puisis un nemaz nevar iedomāties, ka kādreiz varam arī vairs nebūt kopā ;)

Ah...Mums ir ļoti,ļoti labas attiecības,kā jau daudzām te,arī manu uzaudzināja omīte ar opīti,tā kā viņus uzskatu par saviem otrajiem vecākiem. :)

man tikai vecmāmiņas palikušas, bet viena no viņām ir tāda ņiprā, ka ujj. mīlu jau viņas ļoti, lai gan bieži un tīši vai netīši, viņām sanāk izspļaut kādu asu vārdu par manu ģimeni, par manu tēvu visvairāk. bet tādas jau ir tās mammas. viena vecmamma dzīvo samērā tuvu, bet nav laika tik daudz, lai tur aizbrauktu, otra dzīvo jau tālāk, bet tāpat aizbraucam ciemos, kad varam. sazvanamies visas regulāri. krīze vai nav krīze, bet pie vecmāmiņas vienmēr būs ko ēst.
vectētiņi gan abi aizgājuši, vismaz viens noteikti, par otru nezinu, jo nekad neesmu redzējusi. bet vēl ceru, ka dzīvs ir, lai es varētu viņu satikt un izstāstīt visu, kas noticis pēdējos 40 gadus.
vectēvs kuru man paveicās redzēt, bija un ir viens no vislabākajiem cilvēkiem, kas jebkad ir bijis manā dzīvē. patika viņam iedzert un izdarīja šausmīgas un sāpīgas lietas, bet humora izjūta un gudrība viņam bija pilns ķermenis. vai, pat asariņa notecēja rakstot un lasot pārējo komentārus

man ir 2 omes un 1 opis.
ar vienu omi un opi attiecības ideālas, jo pie viņiem uzaugu. vnk faktastiski cilvēki :)
ar otru omi tā ne visai- kā daudzas minējušas- ir teikusi sliktas lietas, kuras nevar aizmirst..
apciemoju diezgan regulāri, patīk man pie viņiem..

p.s. jāpiekrīt par to krīzi un paēšanu pie omes- tā tiešām ir taisnība :D un pie tam loti garšīga paēšana :d

Ļoti labas attiecības ir ar vecmammu un vectēvu no mammas puses. :) Izpalīdzīgākus, sirsnīgākus un mīļākus vecīšus iedomāties nespēju.

Dzīvoju pie vecākiem un pirms pāris gadiem, kad nomira vectēvs, ome pārvācās dzīvot pie mums. Godīgi sakot, tas mūsu attiecības ir pasliktinājis, jo vairs nav izturams katru dienu klausīties viņas pamācībās, kā ir jādzīvo! Ka viņas laikā bija tā un šitā un tgd jaunieši ir pavisam izlaidušies... aiii...traks var palikt! :D Nevar dzīvot 3 paaudzes zem viena jumta, tādēļ vasaras beigās tīšos projām no šejienes, vēl nedaudz jāpaciešās un jāpaklausās stāsti iz dzīves! :) Mamma ar viņu vēl kaut kā var saprasties, bet arī mammai dažkārt uznāk liels besis par šizofrēniskiem tekstiem! Agrāk, kad ome nedzīvoja ar mums, attiecības bija stipri labākas!! Un viņa uzvedās normālāk. Tagad laikam uznācis vecuma marasms... cerams, ka es vecumdienās nebūšu tik ļoti ku-kū! :)
Ar opi man bija vislabākās attiecības...man ļoti žēl, ka viņs nomira... :(

Man nav nekādu attiecību ar vecvecākiem, jo neviens vairs nav dzīvs. Un gandrīz visi sen nav, tā kā nekad arī tādas tuvas attiecības neesmu izjutusi. Skarbi izklausās, bet nepietrūkst.

Skatoties uz veciem cilvēkiem, vienmēr gribas cerēt, ka būšu tas dzīvespriecīgais tips, kurš kaut kur iesaistās, kaut ko dara u.tml. Vienmēr žēl noskatīties uz tiem, kuri ir slimi vai kurus kā citādi nepatīkami skārusi dzīve, jo saprotu, ka vecumdienās ar pašu var notikt jebkas. Vispār nevēlos piedzīvot tik garu mūžu, kad nespēju parūpēties par sevi un kādam kļūstu par slogu.

Mani vecvecāki ir daudz ieguldījuši manā attīstībā un nepārprotami esmu mantojusi no abām omēm kaut drusciņas no viņu īpašībām. Vectēvs man ir vienkārši ģeniāls. Bet vistuvākā man ir viena omīte no tēta puses, mums vienmēr ir bijusi laba saskaņa, joprojām ir.