Bet es tā arī nesapratu, vai tu neminēji, vai es pavirši lasīju komentārus, bet - tad tu esi bijusi pa īstam iemīlējusies vai nē?
Pirms es zaudēju nevainību, tā vienkārši ar kuru katru nevarēju un vīrietī, ar kuru tas notika, es tiešām biju iemīlējusies un to gribēju. Tā no sirds. Ne fiziska kontakta pēc, bet tieši jūtu dēļ. Priecājos, ka man tas notika tiešām līdz banalitātei romantiski, jo pirms nonācām līdz pirmajai reizei es par to nedomāju, tas viss bija lēni un plūstoši, līdz konkrētajam mirklim. Jutos tik komfortabli, ka negribējās ne bēgt, ne domāt par kaut kādu iespaušanu.
Tādēļ man ir divi varianti - vai nu dabiska aizsargreakcija, jo zemapziņā jūti, ka nē, nav īstais, jo neuzticies viņam, negribi īstas attiecības vai tiešām psiholoģiskas problēmas.
Pie tam pēc izlasītā sāk likties, ka tev seksu vajag tādēļ, ka gribās, ko tu arī pati savā ziņā, atzini. Tad nu lūk tas ir tas, par ko es runāju - man pirmā reize nenotika ne tādēļ, ka vajadzēja, gribējās vai kā citādāk, bet gan tādēļ, ka attiecības bija gana nopietnas, lai man liktos, ka jā, šis ir tas īstais brīdis ar šo vīrieti.
Nevainību zaudēju 19 gadu vecumā, gribējās man jau ātrāk, bet nu tādēļ jau es sev esmu, man nevajadzēja vīrieti lai tiktu galā ar savu gribēšanu. :D
5
