Piekrītu, ka tev jāmaina attieksme pret viņu.
Man brāļa draudzene sākumā likās forša meitene. Bet kā nesen atklājās, viņa ir diezgan dīvaina. Apvainojas par lietām, ko pati ir teikusi par sevi, ja tieši tādus pašus vārdus pasaka kāds cits (piemēram, jokojot ar viņu kopā par to tēmu un vnk atkārtojot to teikumu). Taisa greizsirdības scēnas par meitenēm no brāļa pagātnes- pat par tādām, kas bijušas pirms 10 gadiem. Dara maksimāli visu, lai viņš nedod Dievs, negribētu palikt pa nakti vecāku mājās, kaut gan viņš pats labprāt paliktu. Raud tā it kā kāds viņu sistu par absolūti nejēdzīgām lietām. Humora izjūtas arī nav.. Viņa var smieties ar visiem kopā par kko, pajokot, bet beigās aiziet mājās un taisa brālim traci par to, ka viņa īstenībā par to joku ir apvainojusies un "kā visi tā varēja". Pati vēl arī kko piepušķo un tad brālis atstāsta zilus brīnumus, ko kāds ir teicis, kgan tā nemaz nav taisnība.
Nu un tagad, kad atklājās viņas dīvainā puse, man vnk ir skaidrs, ka nekādas draudzenes mēs nebūsim. Es negribu nekur iet ar viņu kopā, īpaši daudz ar viņu nerunāju, jo baidos pateikt kko tādu, par ko viņa ATKAL apvainosies un brālim mājās taisīs scēnas. Un man patiesībā ir ļoti žēl, jo es (un droši vien brālis arī) būtu daudz priecīgāka, ja mums būtu foršas, brīvas attiecības. Bet reāli tagad ir tā, ka visi pret viņu izturas kā pret jēlu olu. Tas nenormāli kaitina, jo mums gimenē tā nav pieņemts, visi ir vienlīdzīgi, bet tagad, lai brālim netaisītu problēmas nākas izturēties pret viņa draudzeni īpaši saudzīgi.
Un tagad man patiesībā ir dziļi vienalga par viņu (pati gan viņa pie tā ir vainīga), es neuztveru un droši vien nekad neuztveršu viņu kā ģimenes locekli. Izturos pret viņu neitrāli un viss. Nemēģinu ne iedraudzēties, ne sirsnīgi papļāpāt.
1668
