Zinu,ka riskēju saņemt neglaimojošus eptitetus, bet esmu gatava... :)
Kā lai tiek pāri tai sajūtai,ka tu neattaisno neviena cerības? Tas,galvenokārt,saistīts ar to,ka jau kādu laiciņu esmu bez darba. Dzīvoju kopā ar draugu,kurš,protams,mani atbalsta it visā,attiecības ir lieliskas,vispār visa dzīve šķiet lieliska,ja atskaita darba problēmas.
Katru reizi,kad runāju pa telefonu ar mammu un viņa jauta - kā ar darbiņiem, man raudāt ugribās... Man ir kauns no savas ģimenes,no draugiem,no vīrieša draugiem,kad runa nonāk līdz tai tēmai. Es jūtos kā pēdējā tizlene un neko nevarošā,ka neattaisnoju neviena cerības... Protams, visi vecāki grib,lai viņu bērni ir veseli,laimīgi,finanisāli nodrošināti. Es esmu gan laimīga,gan vesela,bet... Šis viens aspekts mani gremdē...
Pēdējā laikā izvairos arī kopīgi apmeklēt drauga radiniekus, vienmēr aizbildinos,ka nejūtos labi,lai tikai man nebūtu atkal jāatbild - joprojām nav darba?
Man nevajag šoreoz padomus,kur un kā meklēt darbu,jo to es zinu un daru,lai gan, acīmredzot, ne tik labi, bet kā lai tiek galā ar neveiksminieka un cerības neattaisnojošā sindromu...