Labs vakars visām (-iem)!
Pēc savas pēdējās diskusijas un padomiem, ko sniedzāt Jūs, gāja patiešām labi, biju samierinājusies, ka nu esmu viena pati, ka jādodas dzīvē....utt, vārdsakot, Jūs bijāt nomierinājušas, ka viss nav tik slikti, BET jau paris dienas vecās sajūtas ir atpakal.....viss tāpēc, jo viņš atkal uzradās ar saviem emocionālajiem textiem. Sākumā turējos godam, atbildēju noraidoši, jutos pacilāta, ka redz, viņš nožēlo, BET, palaidos, laikam viņš saprata, ka man arii sāp, un pietrūkst, un protams tas tika izmantots(stulbene es). Sāka visādus ultimātus izteikt: ja es vēlos, lai braucu izlīgt, ja ne- tad tā ir mana izvēle. Viņš jau pakal neskries utt. Praktiski, visu tgd izšķiru es, ja satieku- saligstam, ja ne- tad vinš laižot dzīvē, un es esmu pagātne.
Tgd pie visa vainīga jūtos es....puņķi un asaras atkal pa gaisu....
Es vnk nezinu ko dariit, sajūtas briesmīgas.......
67
