Grāmatas.

agrā bērnībā - Kā ruksītis ciemos gāja;
bērnībā - Poteru sērija;
vēlā bērnībā, agrīnajos pusaudža gados - Ketrinas Eljotas jautrie romāniņi;
vēlīnajos pusaudža gados (diez, tie skaitās beigušies?) - Maikla Kaningema Stundas, daudz un dažādas grāmatas par narkomānu tematiku, no kurām spilgtākā un, manuprāt, vērtīgākā - Ervina Velša Vilcienvakte.

Poteru protams, labi atceros, bet vispār es bērnībā un tīņu gados lasīju tik daudz, ka pat 20% visu to grāmatu neatminēšos. Labi palikusi atmiņā ir "Vējš vītolos" (tajā skaitā arī otrā daļa, kurai neatceros nosaukumu), to lasīju bērnībā. Pusaudžu gados patika visas tās grāmatas par narkotikām, gan Zoostacijas bērni, gan "Kaifs".
Vispār šī tēma man ir tik tuva, ka pārņem nepārvarama nostaļģija. Atceros divām grāmatām vākus, un to, ka nosaukumā bija vārds "amulets" un otrai kaut kas par fēniksa paklāju, bet neatceros neko vairāk. :D Vajag parevidēt plauktus, noteikti ir saglabājušās.
Ā, ļoti patika "Toma Sojera un Haklberija Fina piedzīvojumi".

Jā,jā-man arī bija Poters :) Tā grāmata man ar bērnību vienmēr saistīsies.Protams,pēdējo grāmatu izlasīju,kad bērnība bija garām,bet man vnk vajadzēja zināt,kā beigsies :D Vēl atceros ''Vējš vītolos'' grāmatu un grāmatu ''Bezgalīgais stāsts''.Taču,es daudz lasīju un tagad prātā nāk tikai daži darbi. :)

Lou, nu tad jau apmēram līdzīga gaume. :)

Jā, protams, Poters bija topā, bet bija viena grāmata, kas man tiešām ļoti palika atmiņā, tā ir "Vasaras māsas".... ;)
Vispār patika ļoti lasīt par pusaudžiem, jo pati biju pusaudze :)

Vēl atceros mazo princi un starp mums meitenēm runājot.

Pareizi,vēl bija ''Vasaras māsas'' un ''Starp mums meitenēm,runājot''. :) Tās man arī toreiz patika. :)

"Mīla - tas ir tikai vārds", bet tas bija, kad man bija 17 :) ne bērnu grāmata.
Bērnībā "Lācēns dārzā" - 5 biezas kartona lapas :D un vēl donalda ducka žurnāls :D

Atcerējos, ka man ļoti patika mitoloģija. :D Man bija grāmata ar visiem tiem mītu apkopojumiem, jo īpaši biju iecienījusi Skandināvu mītus.
Šī ir tik forša tēma. Liek man smaidīt un gribēt atgriezties bērnībā. :)

Un par to Poteru...es pēdējo grāmatu nemaz neizlasīju uzreiz, šķiet, ka vēl gadu vai divus pēc tam, kad tika pārtulkota, bet nu atceros, kā bērnībā nosolījos, ka man būs visa kolekcija ar septiņām grāmatām un to arī īstenoju. :) Bet es atceros, kā priecājos, kad lasīju. Domāju, ka noteikti lasītu arī tagad, ja būtu vēl grāmatas, jo tas bija tiešām vērtīgi - uzaugt gaidot katru nākamo grāmatu. Man vienmēr būs īpašas attiecības ar tām grāmatām un arī filmām.

Oij, tie disneju komiksi un arī Bārbiju man patika. :) Vēl atceros divas lotiņas :D

"Ronja laupiitaaja meita" bija mans favoriits no beerniibas lidz pat pieaugusham vecumam.

Ā, un es biju aizrāvusies ar to "Zosādas" grāmatu sēriju. Lasīju, baidījos, bet turpināju lasīt un šķiet, ka visas arī izlasīju. :D

Es nekad nebiju noskatījusies visas Potera filmas, pagājušo gadu lejupielādēju visas filmas un noskatījos, tas bija āsom. :)

Atceros,ka vēl lasīju tādu sēriju,kur bija grāmatas ''Piedzīvojumu sala'', un ''piedzīvojumu vēl kaut kas'',kurās bariņš bērnu kkādus noslēpumus šķetināja.Šķiet,ka autore bija Enida Blaitona. :)

Man vēl ir grāmata Arnolds Auziņš "Skola uzlidos debesīs". Radās pat vēlme vēlāk gultā atkal izlasīt. :D

bērnībā lasīju no krievu laikiem saglabājušās dažādu tautu pasaku grāmatas. atceros, vislabāk man patika poļu
pusaudža gados lasīju visu ko, spilgti atceros "Adriana Moula slepeno dienasgrāmatu" vai ko tamlīdzīgu, bija tāds visai irnonisks romāniņš par tīņu nedienām. ap 14-15 gadu vecumu sāku lasīt nopietnāku literatūru -- daudzus "Vēja suņa" sērijas romānus, šādu tādu dzeju, arī filozofiju. tā dīvaini, bet atceros, ka tajā laikā lasīju Nīči un biju sajūsmā par "Antikristu" un "Par morāles ciltsrakstiem". ej nu sazini. katram savas dīvainības

"Ronja" man patika bērnībā, tāpat Kestnera "Divas Lotiņas" un "Lidojošā klase". Vēlāk ļoti patika "Starp mums, meitenēm, runājot" ar visiem turpinājumiem arīdzan. Pusaudzes gados ļoti patika arī Igo darbi, pie kuriem vienmēr raudāju, vismīļākais no tiem - "Nožēlojamie".

Bet, ja ne tik konkrēti, tad man arī bija pasaules mītu grāmatu (sit pieci, Lou!), no kuriem mīļākie bija skandināvu mīti. Grāmatu izlasīju n-tās reizes un mītus no galvas zināju! :) Tāpat man ļoti, ļoti patika pasakas, kuras pārlasīju daudz reižu, un man ir ļoti daudz dažādu pasaku grāmatu.

Bērnībā - tā ap 10+ gadiem lasīju visas Sabrinas grāmatas, kas vien bija nopērkamas :D Pēc tam bija Poteriāde. Vējš vītolos un H.K. Andersena pasakas - klasika. Un Dr. Dūlitls, protams :)
Bērnībā dzīvoju laukos, kur nebija tuvu kaimiņbērnu un līdz ar to izlasīju ļoooti daudz grāmatu, ārkārtīgi patika un patīk joprojām, tikai nu tā lasīsana ir kļuvusi par nepieciešamību un lielā mērā digitalizējusies

To, ko esmu lasījusi bērnībā, atceros vissliktāk. Atceros, man patika Sakses "Pasakas par ziediem", "Matilda", Harijs Poters, mazliet vēlāk, jau 15-16 gadu vecumā "Arturs un Mazmurkšķīši", Jarunkovas "Vienīgā" un grāmata "Mani meitenes gadi", kuras autori gan neatceros. Lāča "Vanadziņu" joprojām atceros kā aizkustinošāko gabalu.
Pēc tam, pēc 16 gadu vecuma jau panesos uz smagāku literatūru - lasīju visu par narkotikām, Remarku, Falladu, Hamsunu. Vēl man patika Džekijas Kolinsas grāmatas.
Ko varu teikt - grāmatas jau kopš mazotnes bijušas man līdzās. Radi pa tēva līniju ir lieli lasītāji (arī pats tēvs, protams), visticamāk mīlestība uz literatūru man iedzimta.

Matilda man ar patika. :)
Manā ģimenē ir tā, ka omīte lasīja grāmatas, krustmāte arī lasa, tikai mamma nelasa.