Es nesaprotu,kāds tur uzreiz sakars ar dzīves neapmierinātību vai nerviem.Neesmu redzējusi nevienu cilvēku,kurš būtu laimīgs un smaidīgs,ka viņam neļauj izgulēties un traucē.Ipaši,ja viņš ir pēc darba vai vēlu aizgājis gulēt kkādu iemeslu dēļ.Kad dzīvoju kojās mums ar draudzeni istabā bija viena,kas cēlās 6:00 un nenormāli skaļi uzvedās.Pēc tam vēl tēloja pārsteigto,ka esot kādu uzmodinājusi.Protams,ka mēs bijām nīgras,sapūtušās un neizgulējušās.
Man nenormāli riebjas,ja mani pamodina bez vajadzības kkādos 6.00 kāds,kurš nejēdz respektēt,ka telpā bez viņa vēl kāds ir.Man vajag izgulēties.Ne jau tā,ka es tagad pampšu gultā līdz 13:00 vai 14:00 un pūtīšos,ka mani kāds tajos 13:00 ceļ augšā,bet nu sorry,ja es mācību dēļ esmu azigājusi gulēt ap 3:00,tad es nebūšu sajūsmā,ka kkāds zilonis trauku veikalā 6:00 apgāž visu,kas pa ceļam un traucā manus mēģinājumus pagulēt līdz 8:00 vai vēlākais 9:00,lai lekcijās es nemigtu ciet.
Tagad,paldies dievam,tādu problēmu nav.Draugs zin,ka man vajag izgulēties un es zinu,ka viņam vajag izgulēties.Kā arī,ja viens no mums guļ,otrs netraucē un uzvedas klusi.Līdz ar to-abi esam laimīgi un izgulējušies.