Man šogad ir jauna istabas biedrene. Biju jau paspējusi pierast pie tādas, kura kojās uzrodas ar tikpat apskaužamu regularitāti kā saules aptumsums. Man patika, ka mani apciemo pa retam, kas ļauj man pilnībā izbaudīt dzīvi vienatnē, taču reizumis apvelta ar kvalitatīvu iespēju pasocializēties - sēdēt katrai pie sava laptopa un, nepaceļot no tā acis, runāt pilnīgas nejēdzības. Tagad man ir istabas biedrene, kurai nepiemīt šī lieliskā īpašība – viņa te ir katru dienu. No vienas puses, man ir tāds posms dzīvē, kad kāda cilvēka fizisks tuvums nenāk par ļaunu (nē, es joprojām esmu heteroseksuāla). No otras puses, viņa nesaprot manu vēlmi vakaros vingrot apakšveļā, sarunāties ar saviem istabas augiem, un nesaprot, kā viens cilvēks var apēst tik daudz. Man absolūti neveidojas sāta sajūta, līdz ar to pārtikas rotācija manā ledusskapī noris ar teicamu ātrumu. Kāda ir mana stāsta jēga? Katram mums ir savi netīrie noslēpumi, mazās dīvainības un lietiņas par kurām negribam, lai uzzina citi. Lūdz piedošanu.
311
