Jā, sabiedriskajos transportos par garlaicību sūdzēties nevar. Piemēram, mani vienmēr fascinējuši pensionāri. Pie ārsta viņi īd par muskuļu sāpēm, nespējām, izkaisītajām sklerozēm, artrītiem un hemoroīdiem, taču viss tas aizmirstas, kad pa diviem pakāpieniem jālec iekšā autobusā, lai ieņemtu labākās vietas. Tāda sajūta, ka pensionāru vidū izplatīti visai dzīvnieciski likumi. Brīžiem šķiet, ka tantes gatavas ar zobu protēzēm vējstiklā iekosties, ja vien tas garantē sēdvietu ar labāko skatu. Šodien viena īpatne pat atteicās ielaist šoferi autobusā, domājot, ka viņš ir kārtējais "labākās vietiņas" tīkotājs.