Lauliibas - par,pret?

Late, pēc likuma sanāk, ka viss tas, kas iegādāts jūsu laulības laikā ir kopīpašumā, tātad dalāms uz pusēm (arī sandales) :D

Skaya, likuma priekšā baznīcā slēgto laulību ir tikpat vienkārši, bet lai Baznīcas grāmatā saņemtu ierakstu, ka esi šķīries, tik vienkārši nemaz nav. Viena pazīstama meitene šķiras no sava pirmā vīra, ar kuru laulājās pareizticīgo baznīcā un viņiem abiem ir jārsksta oficiālas vēstules, la izskata šo prasību, jo baznīcā netiek noslēgta tikai likuma priekšā laulība, bet arī Dieva. Tieši tādēļ, jau otrās laulības neatbalsta, jo pārsvarā nav tā laulība šķirta Baznīcas institūcijās, tikai tiesā.

manuprāt laulības ir cieņas izrādīšana oret sievieti, it sevišķi, ja tiek dzīvots kopā vairākus gadus. Nevis, tā ka dzīvo, kopā kaut ka nekonkrēti, bet ar mērķi precēties :)

Domā, ka Dievs tos iesniegumus lasa? Vispār tas ir neķītri salaulāties baznīcā, tad šķirties un tad ATKAL stāvēt baznīcā un solīties "līdz nāve mūs šķirs". Ja jau vienreiz izšķiras, lai taču liekas mierā un 2.reizi iet uz zagsu. Bet, ja godīgi - neredzu jēgu no ieraksta baznīcas grāmatā "šķīries", ja likumiski laulība tāpat vairs nav spēkā un reāli var slēgt jaunu laulību ne-baznīcā.. vai arī pie luterāņiem, jo tiem tāda vienkāršota pieeja šīm laulības lietām.
Personīgi man būtu neērti 2.reizi skriet uz baznīcu laulāties, bet kam kauna nav - tam, lai arī tiek neērtības ar Baznīcas grāmatas ierakstiem!

Vienmēr biju par un turpinu būt par- tikai par laulību īstas mīlas dēļ, ne naudas vai citu mūsdienu vīriesu un sieviešu savtīgo vajadzību dēļ

Es esmu par kāzām, bet to es gribu tikai dēļ pasākuma, un protams gribu būt sieva oficiāli, bet uzvārdu gan es nemainīšu, drīzāk piekabināšu klāt otru uzvārdu. Jo uz laulību skatos pavisam savādāk, vismaz mantiskās attiecības tiek noregulētas, ja nu kas.

Un es negribētu, ka mani bildina, kad es esmu stāvoklī, jo gribu, lai vīrietis arī mani grib bez bērna precēt, nevis, kad esmu stāvoklī, un kad vīrietis pēkšņi mainījis domas, jo sapratis, ka dzīve kārtīgi janoregulē. Un ne jau es domātu, ka mani nemīl, bet es tā negribētu, ka viņš maina domāšanu tikai, kad bērns piesakās.

Bet vienu gan zinu, bažnīcā gan es neprecēšos.

Vienmēr esmu gribējusi precēties un tādu īstu ģimeni gan fiziski, gan juridiski. Ļoti negribēju šķirties no sava uzvārda, bet baigu beigās sapratu, ka vēl vairāk negribu staipīt līdzi to svītriņu starp diviem uzvārdiem, turklāt neesmu taču nekāda slavenība, kura pelna ar savu atpazīstamību. :) Principā pēc laulībām nekas nemainās, bet apziņa, ka esam vīrs un sieva, tomēr ir ļoti forša. :) Un jā, arī mums pēc kāzām daudzi gaidīja, kad beidzot mans vēders paliks visiem manāms-nekā, izrādās, ka ir cilvēki, kas precās, jo vēlas precēties, nevis viņus "stumj" sievietes augošais vēders. :D

Par kāzam runājot- es vēlos gan mainīt uzvārdu, gan precēties baznīcā- tikai tad man tā sleikas īstas kāzas, arī draugs ir tādos pašos uzskatos.

Bet arī es gribētu bildinājumu pirms bērna, ta lai var just to bildinājumu ar sirdi, ne bērna dēļ.

Laikā, kad tradicionālās ģimenes bija krietni vairāk, laulības līgums starp sievieti un vīrieti bija nevienlīdzīgs, taču ļoti vienkāršs. Vīrieša galvenā loma bija kļūt par ģimenes apgādātāju, bet sievietes galvenā loma bija kļūt par ģimenes aprūpētāju un mājsaimnieci. Tieši tā iemesla dēļ strauji pieauga feminisma kustība, jo sabiedrībā bija uzskats, ka laulība ir nomācoša institūcija, kura ir netaisna pret sievietēm. Feminisma kustība noveda pie kardinālām izmaiņām, un laulību līgumi kļuva liberāli. Šodien laulības balstās uz savstarpēju cieņu, pieķeršanos, kā arī emocionālu un seksuālu apmierinājumu, kas laika gaitā var izzust, tādējādi, izjaucot laulības. (Agrāk laulības saites netika šķirtas, tās slēdza uz visu mūžu, protams, šādas laulības nebalstījās uz savstarpējām jūtām). Kultūrā, kas attīstījusies mūsdienās, laulības balstās uz mīlestību. Diemžēl, balstoties uz pieredzi, mīlestība nespēj būt noturīga un ilgstoša. Tas, ka laulība balstās uz mīlestību, nozīmē to, ka laulība kā institūcija ir mainījusies, un nav jēgas runāt, ka mūsu vectētiņi un vecmāmiņas nešķīrās.

Es neesmu ne par, ne pret laulībām. Piemēram, neoficiālu laulību redzu kā alternatīvu oficiālajai laulībai, jo sievietes, kuras ir ekonomiski patstāvīgas, vīru redz kā izvēles iespēju, nevis finansiālu nepieciešamību. Manuprāt, liela daļa pasaules vīriešu un sieviešu apzināti izvēlas brīvību un neatkarību, neveidojot laulību. Interesanti ir tas, ka tagad ļoti liela daļa sieviešu vairs nereaģē uz apzīmējumu „vecmeita”, kas vēl pavisam nesen ietekmēja gandrīz visas sievietes.

Es tomēr joprojām nespēju saprast, kāpēc tas tiek uzsvērts - precas bērna dēļ (jo redziet, vēders brauc pa priekšu).. Savukārt, ja pāris izvēlas neaprecēties uzreiz, kā piesakās bērniņš, bet gan pagaidīt, līdz piedzimst, nedaudz paaugas un tad savienoties laulības saitēm - tad viss kārtībā, tur ir mīlestība - jo redziet pie altāra esot sievietei nav liels vēders (bet tas nekas, ka viesu pulkā ir viņu kopīgais viens vai vairāki bērni)! Kāpēc tāda šķirošana? Kā mēs varam zināt, kādu iemeslu dēļ precas citi cilvēki (vienalga - vēders, ne vēders)??? :) Mēs varam runāt tikai un vienīgi par sevi!

visi ir par laulību, par kāzām, tik reti kurš/kura saprot kā saglabāt rozā brilles n-tos gadus.

Tādas rozā brilles var saglabāt, pīpējot zālīti. Lai arī brutāli, tomēr pieturos pie apzīmējuma household.

Kā ikviena (gandrīz) sapņoju par šo dienu, ik pa laikam protams iedomājos, ka tas būtu skaisti un svētki mūsu ģimenēm, bet visam savs laiks, tagad vēl ne, bet pēc gadiem domāju, ka tas notiks... savos 22 vēl nekur neskrienu.. :) eh, mīlestība

kaut kad jau noteikti gribēšu šo pasākumu iziet.

Mēs ar nu jau vīru nolēmām, ka gribam apprecēties vēlamies mazuli, jo uzskatāsm viens otru pa īstajiem. Domājām gan par bērnu (strādājām pie tā), gan par kāzām. Pieteicās mazulis un tad reāli "nolikām datumu". Es viņu mīlu, viņš mīl mani. Aprrecējāmies, kad man jau bija puncis. Un man ir vienalga, ka lielākā daļa, visticamāk, visi, domā, ka apprecējāmies, jo "sanāca iekrist". Necenšos nevienam arī iestāstīt, ka tā nebija, jo reāli nevienu tas neinteresē tāpat - ko domā, to domā.
Es arī vienmēr uzskatīju, ka tas ir "nesmuki" precēties bērna dēļ. Bet reāli padomājot, saprotu, ka mēs nevaram ielīst citu galvās - ko viņi ir domājuši pirms tam, jo apkātējie var tikai gudri spriedelēt par un ap šo tēmu.
Droši vien kāda jautās, kāpēc tad neapprecējāmies pirms mazā? Šis jautājums man pašai ir tāds diezgan interesants. Laikam tāpēc, ka visu laiku mums bija kaut kādi iemesli - naudas par maz, viens otru par maz pazīstam, skola jāpabeidz, darbu daudz, nav laika plānot utt. Pieņemu, ja mazais nebūtu pieteicies, nebūtu apprecējušies vēl tagad. Un šeit es atkal nonāku pretrunās pati ar sevi - sanāk, ka apprecējāmies bērna dēļ. Vienmēr ir šis "who knows?" Mēs nevaram nodzīvot paralēlo dzīvi un izspēlēt to, kā būtu, ja būtu.

Neitrāli. Ja man būtu jāprecas, tad bez ceremonijām, visiem, kleitām un citām lietām. Visticamāk, ka precētos citur, kur vajag tikai parakstīties un miers.
Ģimene ir arī tad, kad nav precējušies, bērnus negribu, neredzu nekādu iemeslu laulāties. Nekas pēc tam nemainās un būtisks nenotiek. Kaut kādam dievam neticu, laulības šķiet liels fufelis bez īsta iemesla.

Zane

Interesanti palasīt, ka jūs precēsieties ar savu īsto un vienīgo mūža mīlu.

Es prēcēšos ar cilvēku, kuru mīlu, nevis dzīvoju ilūzijās.

Kopumā man visvairāk besī tie, kas zin labāk visu par citiem nekā paši cilvēki par sevi.

Nav tā,ka tas ir mans dzīves galvenais mērķis,taču es noteikti vēlētos kādreiz apprecēties.Es nevaru paredzēt savu dzīvi,taču es patiešām gribētu apprecēties tikai vienu reizi dzīvē,ar cilvēku.Uzvārdu mainīt nedomāju.Drīzāk izveidotu dubulto uzvārdu.Man laulības šķiet kā loģisks nākošais solis nopietnās attiecībās.Es gribētu būt sieva,nevis,piemēram, 20 gadus dzīvot kopā un būt tikai draudzene.

Gemini, gan jau nevis zina par visiem visu labāk, bet paši/-as dzīvē krietni aplauzušies ar saviem mīlniekiem, tādēļ tāds cinisms..vai arī līdz šim nav satikuši cilvēku, ko no sirds mīlētu un kas mīlētu viņus. Un tādas runas, ka mīlestība sazin kur pazūd un izplēn ir viena liela muldēšana - es ticu mīlestībai mūža garumā, tikai pie attiecībām jāpiestrādā nevis jāgaida, ka otrs visu paveiks un mūžīgi uzturēs to dzirksteli!