šķiet, ka stāsts par manu pirmo lielo mīlestību, kura arī sākumā (un arī ilgi pēc tam) bija aizņemta. tajā brīdī man bija vienalga, ka viņam ir cita, biju gatava skriet pakaļ, ķert katru laimes mirkli, nekas cits pasaulē neeksistēja kā tikai viņš, un arī es biju tā, kura atgādināja viņam par viņa draudzenes esamību.
tagad esam kopā.
kāpēc es to stāstu? arī man teica - nu ko tu tur, viņam cita, kā nav kauna, pati būsi nelaimīga, utt. - nezinu, Laasma, kāds viņš Tev, cik gadu, kāda pieredze, kādas vēlmes dzīvē, bet man šķiet, ka vnk jābauda mirklis. ja Tev viņš patīk, let go! tikai nesamīlies pārāk (kā es), nāksies ciest. pat, ja notiktu neiespējamais un jūs saietu kopā.