krāpšana

Nevarētu dzīvot ar domu, ka viņš ir krāpis. ja bija muļķis un izstaštīja, tad pats vainīgs. Es arī nebrauktu.

Kā var piedot, ka esi piekrāpts? Vai tā, tavuprāt, ir mīlestība?..

lielā runāšana vēl sekos un viņš iepazīs manu otru raksturu katrā ziņā.

kas tur vēl ko runāt? vai viss jau tāpat nav skaidrs? kāda starpiba kāpēc krāpa?

es gribu, lai man to mutiski pasaka nevis rakstiskā veidā, acīs skatoties.

Rīkojies tā, kā uzskati par pareizu, ņemot vērā jūsu attiecības un jūtas. Ja jūti, ka nevarētu ar to sadzīvot, nebrauc, ja uzskati, ka patiešām viņš nekrāps vairs - brauc un vērsiet visu par labu.
Man vispār nav saprotama situācija kā līdz tādai var nonākt, ja ir patiesa mīlestība...
Ļoti neapdomīgi... par tādām lietām tomēr būtu jāvienojas jau iepriekš pirms kāds brauc prom uz ilgāku laiku...

nepazemojies gan labāk..

es gan netērētu savus nervus un enerģiju lielajai runāšanai. Ko ta tur izrunāsiet? Citreiz labāk ir aiziet klusējot, sagabājot pašcieņu. Tāpat skaidrs, kāda šī saruna būs.

man ir citas iespējas ko darīt nebraucot, bet grūti tā aiziet, kad mīli. pirmais solis tas smagākais, bet bez viņa neiztikt.

Un vispār es nesaprotu, kāpēc vīrieši vienmēr attaisnojas ar savām vajadzībām! Kas -saturēt nevar? Tikpat labi mums arī ir vajadzības, vai tāpēc noliekam slīpi katru supersexīgo čali, kas gadās mums ceļā?

Dzīve mēdz būt nesaprotama un arī cilvēku rīcība tāda var būt. Dažkārt pat nav izskaidrojuma, kāpēc kāds rīkojies tieši tā un ne savādāk.

Kā man teica viens vīriešu kārtas draugs, ja vīrietim gribas seksu un viņam ir iespēja to dabūt, domāt un sev pārmest viņš sāks tikai pēc tam, kad būs nokniebies. Nedomāju, ka tā ir visiem, bet pieļauju, ka daļai noteikti.

Pasākums ir noticis un vīrišķim sirdsapziņa ierunājās. vajadzēja to novākt un dzīvot tālāk. Pats tagad vainīgs. Es vispār pat neanalizētu neko, ja uzzinātu, ka esmu krāpta. Klusējot aizietu.

Es arī neskaidrotos neko, neteiktu neko- tava gadījuma pateiktu to- ka nebraukšu pie viņa

Ja vīrietis sievietei atzīstas krāpšanā, tad tas nozīmē, ka viņš arī ir gatavs, ka viņa var aiziet, padomā par to..

grūti, jā, bet ja mīli arī sevi, tad noteikti ne neiespējami. Bet ja esi tāda, kas pazaudē sevi attiecībās un nevar bez tām dzīvot, tad sorrī, esi pelnījusi arī to, ka Tevi krāpj un mauciet vien tā tālāk.

nekad nepiedotu krāpsanu, uzskatu, ja bija vienreiz noteikti būs 2reiz, un man nav jādala gulta ar vēl kādu vai jāmil tāds cilvēks , kas mani krapj, lidz ar to ļoti sāpina. Esmu izšķirusies pat dēļ tā, ka ieraudziju diezgan intīmu saraksti manam puisim ar citu meiteni. Uzskatu, ka esmu jauna, man nav jāpieķeras vienam tēviņam, esmu pelnijusi milestibu, cieņu un uzticību. Un man būtu pilnigi vienalga Tavā vieta, cik ilgi kā cik labi slikti bijam kopā,kā man lūgtos piedošanu vai nelūgtos. Tā lūk.

un any27 - pasaka vinjs visticamaak ne tapec, ka vinjs negrib lai būtu noslēpumi un būtu labāk, bet tapec ka pašam drošvien uz velna paraušanu griza sirdsapziņa un pats sevi atviegloja pasakot ar domu - nu vo, patiecu, palika vieglāk tgd lai šī domā ko un kā. ;)

Es sen, sen atpakaļ piedevu krāpšanu.
Beidzās viss ar to ka čalis bija laimīgs (lai gan nosākuma uzvedās kā nopērts suns), tad jau aizmirsās, bet es paliku visu laiku ar to sajūtu sirdī, kas ļoti grauza. Ilgi tāpat neizturējām, tur jābūt metāla sirdij, lai to aizmirstu un tas negrauztu.

Nekāda tipa krāpšana nav piedodama. Tas notiks atkal un atkal.

Tas notiks atkal un atkal.

Tam es īsti nevarētu piekrist.
Pati esmu bijusi tajā pusē, kas ir nokrāpusi - tā bija tikai viena reize un nepastāstīju, bet vairāk arī to nedarīju!

Pajautā to pati sev.