Man ir grūti, jo tās man ir pirmās tik nopietnās attiecības un viņam arī. Un tas ir pirmais cilvēks, ar kuru man ir tik labi kopā, tāpēc arī negribu viņu zaudēt.
Viņš saka, ka kopš pagājušā gada esmu ļoti mainījusies, tad viņš mani mīlēja, bet tagad jau gandrīz neko nejūt, jo es kļuvu par citu cilvēku - piesienos visiem sīkumiem, kā viņš saka. Es to nenoliedzu, ka varbūt dažreiz pārāk sīkumaina esmu tādā ziņā un tādēļ sāku psihot, to es esmu gatava mainīt.
Es laikam darīšu kā miss_grape teica - distancēšos no viņa un paskatīšos, ko viņš darīs pats, vai būs gatavs darīt kko lai glābtu attiecības.
Un negribu viņu zaudēt nejau tāpēc, ka negribu būt pamesta, bet tieši tāpēc, ka viņš ir pirmais pretējā dzimuma pārstāvis, ar kuru es varu būt es pati un nav jāizliekas par kādu citu, varu būt atvērta un nekautrējos.