Nu kā, lai saņemas un izvairas no tās sajūtas, ka lienu vai no ādas laukā, lai tik būtu visa kā un varētu parūpēties par saviem mīļajiem..ir grūti..tik daudz problēmu, nezinu kā tikt laukā no vecajām, kad jau jaunas... kamēr otram vienalga, turpina dzīvi kā nekas nebūtu bijis un turklāt neuzskata par vajadzīgu palīdzēt. Kāpēc dažkārt sanāk tā, ka visa atbildība gulstas tikai uz viena cilvēka?
Nu tada dusma man par sava bērna tēvu, ka šis nevar gadu jau atbraukt pie sava bērna un katras brīvdienas dzerstas, sola braukt jau nezin cik ilgi.. patēlo , ka rūp tas bērns, lai tikai tiesā nesūdzētu, vismaz man tādas domas, kaut gan esmu jau par naivu, sasolīja man gaisa pilis, mazliet jau noticēju un tagad sāp, ka atkal ļāvos ilūzijām. Nu kā, lai tiek no tā visa vaļā Varbūt tiešām labāk izdzēst no savas dzīves un nemaz necensties kaut ko no viņa prasīt.. Bet kāpēc gan izlikties, ka tev tas bērns rūp.. nesaprotu kam tas viss. Solīt kopīgu nākotni..., ka grib mazo, grib mani.. kāpēc jāmelo? Gaida, kad pati visu sapratīšu?
Murgs, meitenes, bet nu vismaz pasūdzējos.. varbūt kaut ko labu pateiksiet :D
565
