Pirmāmkārtām, teikšu tev pirmo un pēdējo reizi, neviens no tēliem nebija atpalicis.
Filma man patika galvenokārt tāpēc, ka tas bija dokumentālais-nekā samākslota, cilvēku svastarpējās attiecību veidošanās, kā mēs varam pamainīt viens otru, kā pieradināmies.
Es tiešām neatceros varoņu vārdus, jo filmu skatījos pirms laba laika.Bet nu sieviete, kas galvenajā lomā,spēcīgs kontrasts ar vīrieti.Rupja,emocionāla, dzīvo pilnīgā nekurienē, viena.Satiek pilnīgu svešu vīrieti,kuru sākumā nevar ciest, bet beigās tomēr šai skarbajai būtnei sirds sažņaudzas par to,ka operātors pamet viņu, filmēšana beidzas.Es pagadījos tieši tajā reizē, kad bija ieradies arī pats operātors.Tas nav kā kaut kādā krēslā vai salkani stulbā amerikāņu komēdijā.Tie ir divi reāli cilvēki, reālas izjūtas.Viss ir dzīvs.Beigās palika žēl, kad operātors aizbrauca un neapsolīja atgriezties,jo tā sieviete bija pieradusi pie viņa.Kaut arī viņu brīžam lamāja.Drošvien šausmīgi sasvārstoti sanāca, bet jā.Par to pieķeršanos.Tas viss ir dzīvs, nekā samākslota.