Vientulības sajūta

esmu nesen izšķīrusies. nav īsti ar ko parunāt par to, kā jūtos un tā. vispār jau arī esmu vientuļa, cenšos iepazīties, taču nesanāk. vispār, ja kāda meitene zina brīvu puisi, kurš meklē meitene, dodat tik šurp, he.

Katram ir jāiemācās sadzīvot ar vientulību,jo lielos vilcienos cilvēks ir viens.Zinu,ka nav viegli, bet tas ir ceļš uz attīstību.

Man vientuliibas sajuuta paziistama! Arii esmu arzemees, kops attieciibas beigushas, vientuliiba, protams, tikai palielinajusies. Ir, protams, pazinjas, bet par draugiem tos nesauktu...

Labākais jau tas,ka arī ar ģimeni nav nekādas tuvās attiecības man,tad sanāk,ka pačīkstēt,vispār,nevienam nevaru.

Ir grūti būt vienam - es saprotu..

daudz sliktāk ir tad, kad nemāk dzīvot bez tās vientulības, jo ja reiz Tu viņu esi iemīlējis, tā ir kā mūža mīlestība, kura agrāk vai vēlāk izkonkurēs jebkuru saldāko tuvību. Tuvība kā mīļākā, vientulība - kā sieva, kura reizēm sāpina, bet kuru nemūžam nepametīsi....un tad es tā mēdzu parotaļāties ar domu par dzīvi ar šo mīļāko, bet izvēles priekšā vienmēr beigās palieku pie mīļās, mīļās vientulības, jo arī tajā ir tik daudz baudas.

Es tagad tā aizdomājos, ka es ļoti reti jūtos vientuļa, esmu vispār izteikti pašpietiekama, varbūt tāpēc neizjūtu vientulību. Esot vienatnē es pat nepamanu, ka esmu viena, jūtos lieliski. Dzīvoju arī viena. Un, ja godīgi, man pat nav garlaicīgi un vientuļi tad, kad man nav ko darīt.
:)

Kops es sapratu, ka es manam milotajam neko nenozimeju, jo vins jau nedelu nav zvanijis, kops aizbraucis uz majam... taa sajuta ir briesmiga... tiesam jutos vientula... bet zinu jau, ka paries, bet tagad ir smagi...

hellish, uzzvani pati tam egoistam, neko tač nezaudēsi :)

Neesiet vientuļas! Dievs vienmēr būs ar jums!

Zizhele-kuraa valstii esi?

Es nejuutos vientulja. Jaa,arii esmu citaa valstii, nav te ne gjimenes, ne draugu, bet ir miiljotais,kas ir liiels pluss.