Vai Jūs ticat, ka neesot skaistai, gudrai, ar disleksiju var dzīvē kaut ko sasniegt. Puisis, ar kuru biju kopā 7 gadus pametis foršākas, jaunākas, slaidākas, aktīvākas meitenes dēļ.
Šobrīd strādāju parastu ofisa darbu, mēģināju strādāt sarežģītāku darbu, bet netiku galā ar pienākumiem un tiku atlaista, neskatoties pat uz to, ka darbā tiku caur paziņām. Mēnesī iztērēju daudz vairāk nekā spēju nopelnīt, jo naudiņu dod vecāki, viņiem naudas netrūkst un dažreiz šķiet, ka neesmu viņu meita, jo neesmu nedz spējīga, nedz iedzimti gudra, nedz mērķtiecīga, nedz pašpārliecināta. Ja man būtu pie divdesmit, domātu, ka viss Ok, viss ir priekšā, bet man vasarā jau būs 28 !!!
Mēģināju studēt, bet studēju vadību - katram otram ir tāds diploms, bet manas zināšanas neatbilst diplomam, jo kā jau teicu, atbildīgāku darbu izgāzu pat tad, kad ļoti centos. Apmeklēju pilnveidošanas seminārus, bet „tolka” maz.
Visvairāk bail paliek bail no tā, ka nekad nespēšu mainīties pilnībā vai arī samierināties, ka pēc dabas neesmu vadītājs, esmu tipisks izpildītājs, sēžot klusiņām nodabā. Naudu man nesanāk daudz ietaupīt, kaut arī ļoti cenšos, jo daudz naudas ir jāizdod veselības problēmu dēļ. Saprotu, ka būs grūti visu laiku ņemt grašiņus no vecākiem, viņi jau arī jaunāki nepaliek, bet miljonārs man nespīd, dzīvoju realitātē... Nāksies izpārdod vecāku īpašumus vai mirt nost, jo mūsu valsts slimniekiem neko daudz neapmaksā. Ir doma braukt uz ārzemēm, kur arī ar vienkāršāku darbu varēšu kaut ko nopelnīt sev un savai veselībai. Tagad aktīvi mācos valodu bet neiet tik raiti, kā man gribētos. Par to nebēdājos, jo saprotu, ka valoda šā vai tā noderēs. Patiesībā es ļoti mīlu Latviju kā zemi un negribu dzīvot svešumā. Skumji, ka sēžot kaut kur mierīgi ofisa darbā, šeit nevar nopelnīt naudiņu kaut vai ārstiem, zālēm un izdzīvošanai...
Lasu cosmo un brīnos, cik veiksmīgas supersievietes šeit ir sastopamas... man pat drusciņ skauž, ka pati nespēju būt tāda, ka savā vecumā nespēju sajusties kā pašpārliecināta sieviete un līdz šim laikam neesmu atradusi savu vietu zem šīs saulītes.
Saprotu, ka sanāk „čīkstēšanas” diskusija, saprotu, ka komentāros pārsvarā būs uzbraucieni par to, ka citiem iet vēl sliktāk, es visu saprotu, bet šī sajūta, ka it kā mēģini, bet nekas daudz nesanāk pilnīgi noēd nost nervus. No savas dzimšanas dienas pilnīgi bail paliek, jo draudzenēm šajā vecumā ir ģimenes/ karjera, man nekā no tā nav, izņemot sajūtu, ka nekā neesmu vērta...
No Jums ļoti vēlos padomu un skatu no malas.
Ceru, ka Jums šī drūma un lietainā dieniņa būs veiksmīga!
20
