Gribētos padiskutēt par attiecībām un savstarpējo sapratni.
Savā līdzšenējā attiecību pieredzē vienmēr ir sagadījies, ka mani draugi ir bijuši no tiem, kam patīk runāt - par attiecībām, jūtām, problēmām, utt. Tomēr jo vairāk runājam, jo vairāk atklājam atšķirīgus skatu punktus daudzās tēmās un vērtībās. Sarunas izvēršas dziļas un garas, diskusijas spraigas, bet galu galā pie kopsaucēja nenonākam.
Es labi apzinos, ka neesmu viņa ideālā sieviete. Lai gan tiešā tekstā viņš man nav norādījis savus ideālus, tomēr ir teicis, kādai attieksmei būtu jābūt sievietei, kas ir svarīgs attiecībās, kā viņš uztver tādus jēdzienus kā uzticība, sapratne, atbalsts, liktenis, sekss, bērnu audzināšana, utt.
Tāpat arī es labi apzinos, ka viņš nav ideālais vīrietis priekš manis. Tieši viņa uztvere šajos aspektos ir atšķirīga no manējās.
Tas nav nekas tāds, ko būtu nereāli mainīt, ietekmēt un pārveidot, bet vai tas ir jādara? Es saprotu viņa taisnību un patiesību, tomēr tajā pašā laikā arī man ir tieši tik pat spēcīgi un nelokāmi uzskati.
Iespējams, viņš ir labākais vīrietis, kuru līdz šim esmu satikusi. Bet varbūt mani gaida kāds cits, īstāks īstais?
Vai beigu beigās mēs tomēr satiekam tās otrās pusītes, ar kurām mums saskan gan pamatos, gan virspusējās formās?
Cik tālu man ir jāsper solis pretī kompromisam, ja apzinos, ka atsevišķos gadījumos kompromiss gandrīz nepastāv - tikai pilnīga pielāgošanās otrai pusei?
Un kam tad būtu jāpielāgojas - vīrietim vai sievietei?
Vai tomēr šie ir rādītāji, kas signalizē, ka šīs nav manas īstās attiecības līdz mūža galam, bet varu nodoties tālākos meklējumos, tomēr ja nu šis bija tas īstais, jo labāka patiesībā nav?
Atvainojiet, ka tik gari, tomēr ceru, ka kaut vienai meitenei būs kāds viedoklis par ideālajām vai nekad nepilnīgajām attiecībām...
262
