Nejauši uzdūros šai diskusijai sapratu, ja jānovēl Mrs.A turēties!
Pati esmu līdzīgā situācijā (cik noprotu), vienīgi ar bērna tēvu bijām kopā gadu un pēc tam sākām atkārtoti satikties, bet šobrīd neesam kopā tieši domstarpību dēļ grūtniecības jautājumā.
Es ļoti labi spēju iztēloties, kā Tu jūties, tā pat arī to bezspēcīgo sajūtu, ka esi pamesta viena pati šajā situācijā un gribas tās dusmas, sāpes, pārdomas, skumjas un visu citu kaut kur likt, lai atrisinātu situāciju un varētu gluži vienkārši priecāties par gaidāmo mazuli, jo katras sievietes dzīvē tas ir tik īpašs notikums.
Piekrītu tām dāmām, kas saka, lai liec negatīvās emocijas pie malas un sūti maziņajam labas domas, lai viņš piedzimst un aug mierīgs un prātīgs.
Bet par tēviem runājot, arī lielākā daļa man pazīstamo vīriešu snieguši atbalstu šajā situācijā, piekrītot, ka
1) piedāvājums apmaksāt abortu nenoveļ atbildību no vīrieša pleciem, jo bērniņš IR JAU "UZTAISĪTS" - viņš ir māmiņas puncī, viņa sirsniņa pukst un viņš jūt gan māmiņas ēdienkarti, gan noskaņojumu,
2) diemžēl grūtniecības saglabāšanas jautājumā nav kopromisa iespēju - arī viedokļu nesakritības gadījumā, iznākums būs tikai viens - vai nu būt vai nebūt bērniņam, tāpēc
3) tām dāmām, kas saka, ka vīrietis ir pateicis savu viedokli, ka bērniņu nevēlas, jāņem vērā, ka bērniņš ir jau klāt un nevar sagaidīt, ka katra sieviete ir gatava veikt abortu, jo galu galā tā ir sieviete, kuras ķermenim un psihei jāsadzīvo ar sekām, neatkarīgi no lēmuma.
Tādēļ, novēlu Tev turēties, dot tēvam laiku pārdomām, nekrāt dusmas un sarūgtinājumu, iespējas gadījumā apjautāties, kā bērniņa tēvs iztēlojas savu ieguldījumu, paskaidrot par paternitātes testu utml.
Un nekādā gadījumā neklausies dāmās, kas saka, ka karjera, mīlestība un ģimene ir pagalam - vientuļām māte apkopēja ir novecojis stereotips, kas uz Tevu neattiecas - viss ir vēl priekšā!