sirds 10000 gabalos

Cik smieklīgi sanāk, izskatās, ka visi ar vienu mērauklu mērāmi! :D

Tavs ex arī bija babņiks, ja? :D

Karamelle, jā, un tādus jau neizmācīt, ja tāds ir, tāds arī paliks. Nesaprotu kā tā var, te ar vienu, te ar otru, ar vairākām reizē, teikt, ka mīli, bet ņemties ar citu, melot. Nekādas cieņas.

Man gan beigās pateica, ka nemaz nezin, vai mani mīl! Un patiesībā nekad, NE REIZI 4 gadu kopdzīvē man to arī nepateica, NEKAD! ;) (ok, caur vēstulēm draugos, kad viņš nebija LV, tad gan bija "mīlu tevi") Es to norakstīju uz to, ka viņam ģimene nav sirsnīga, māte ar tēvu nekad nesabučojas utt., bet neeeee, tas viņam pašam galviņā :)

Tad viņš nemaz nezin ko nozīmē mīlēt. Tā bija arī ar manējo, saka saka, ka mīl, bet tie bija tikai tukši vārdi, viņš nemaz nezin, ko tas nozīmē, jo ģimenē nav redzējis siltas jūtas no vecākiem, mīlestību. Arī tas, ka ģimenē nav ok kkas, domāju tas arī iespaido. No kaut kā jau rodas tādi babņiki.

Karamelle - jā, bija , no pirmās līdz pēdējajai dienai :D

Eu, meitenes, bet īstenībā tā arī ir, kā izskanēja vienā komentārā: vīrieši, tā vietā, lai pēc šķiršanās tā pārdzīvotu, kā sievietes, vienkārši ņem un uzsāk citas attiecības. Arī manā gadījumā tā bija, kad vīrietis izšķīrās no iepriekšējās (tas gan vilkās ilgi un dikti, un sāpīgi), bet uzreiz metās attiecībās ar mani. Viņiem tas laikam vnk asinīs - kaut kā neapzināti baidīties no sāpēm, tādēļ, kamēr mēs pēc šķiršanās vēl kādu laiku ciešam, viņiem jau sen ir cita.

un par to babņiku būšanu.. manuprāt, katrs vīrietis savā ziņā tāds ir, pat, ja mums šķiet, ka mūsējais jau nu nav. Viņi visi savā ziņā ir TIK vienādi.. problēmas sākas, kad sievietes par daudz sāk pārdzīvot.

one_more_thing - lieliski saprotu, kā Tu jūties. Man līdz šim bijusi tikai viena liela mīlestība, periodos, kad viņš bija kopā ar citu, man likās, ka dzīve vispār beigusies. Arī tagad droši vien tā liktos, ja mēs pašķirtos, BET.. varbūt vienkārši jācenšas to visu ņemt vieglāk, jo - viņš Tev noteikti nav pēdējais. Paraudi, bet neiesprūsti ciešanās. Pat, ja tas tagad šķiet absurdi - vnk meklē sev citu. Kaut kā tā. Šodien, braucot autobusā un domājot, ko lai Tev foršu pasaka (jo ļoti labi zinu, kā jūties), nonācu tieši pie tā, ka: jāmeklē cits vīrietis, jo dzīve neapstājas.

Mūsu jūtīgums reizēm var ievest kapā...

meitenes, šo gan es nesaprotu - jums pašām nav sevis žēl? visu to pārdzīvojumu, asaru, ka diee- vēl iešanu dr.lv profilā un okšķerēšanu pēc tam, kad esat pārtraukušas attiecības ar, kā te izklausās, šausmīgiem cilvēkiem? kādēļ jūs viņu dēļ vēl pārdzīvojat?
nu nopietni, ja mani šitā nolīdzinātu ar zemi un atstātu bez maz pazemotu citas dūdas dēļ, es par spīti paceltu galvu parādītu, cik man iet labi un dzīvotu tālāk. tie nav vīrieši, un nav ko viņu dēļ te sev skaitumu bendēt :D

Bet nav tik viegli izlikties un tēlot, ka viss ir lielsiki, ja tā nemaz nav.

miss-grape - nezinu, vai pati tgd uzprasīšos un jaunām attiecībām (tas lai paliek liktņa ziņā), bet to, ka izdarīšu visu, ko esmu gribējusi,bet atticību dēl tika piebremzēts, to gan zinu. Sāk parādīties cerība, ka viss nav tik melnbalts.
Es pat smaidu :)

Mani, piemēram, vienmēr ir interesējis, kas tad ir tas, ko meitenes saka, var darīt tikai brīvas meičas stausā? Bez citiem vīriešiem?

nelasīju visus komentārus,bet man bija tieši tāda pati situācija... tikai mēs novilkām 3,5 gadus... man punktu pielika tas,ka viņš vienā ballītē ar mani laizījās ar manu labāko draudzeni,ar kuru biju uzaugusi kopā... ar meiteni vairs nekontaktējos,bet viņam mēģināju piedot,jo pati nebiju bijusi labāka... bet tad treknais punkts uz "i" nāca tad,kad vēl viena mana draudzene man parādīja saraksti ar manu vēl tajā brīdī otru pusīti,kurā viņš bija uzskaitījis,cik un kādos klubos esot bijis un nākamajā vakarā aicināja to meiteni uz gaļas cepšanas vakaru... man tikai pateica,ka pie viņa atnāks pasēdēt viņa draugs... bet izrādās,abi pa klubiem ne pa jokam blieza... :D tad nu nobloķēju viņu visur,kur iespējams,pateicu,ka viņam jābrauc ārstēties un paliku viena. bet īstenībā,tagad ir tāda atvieglojuma sajūta :) ir pagājusi tikai kāda pusotra nedēļa,bet es jūtos laimīga un liekas,ka man milzīgs slogs ir no pleciem novēlies... tagad sāku tikties ar citu puisi un par ex tik retos brīžos aizdomājos... pie kam,ir viena lieta,kas man liek turēties pa gabalu no viņa (it kā ar visu iepriekšējo nebūtu gana) ir tas,ka ar vienu draugu uz alus kasti esam saderējuši,ka es saiešu atpakaļ kopā ar ex,jo iepriekš bieži tā bija bijis... ja saiešu-tad man būs savam čomam jāliek kaste alus! bet es gribu to kasti,tāpēc palēnām dzēšu to cilvēku pavisam no savas dzīves... :) turies... dzīve ir skaistāka bez meļiem apkārt... :)

Grūti mūsdienās ir atrast patiešām labus cilvēkus. Nevar jau teikt nepārdzīvo, jo tas neko nemainīs, bet nepārdzīvo. Tam vīrietim tevi ir jānopelna, ja viņš to nespēj tad viņš nav tevis vērts. Varbūt tev ir bijis kādreiz kāds kurš tevi mīl un ciena, tad tu varētu salidzināt, kā ir būt tādās attiecībās kur mīlestība ir tev dota neskatoties ne uz ko un attiecības ar šo cilvēku. Tu esi labs cilvēks un dzīvo ar tādu domu.

beidzot vins Tevi pameta un mēs varam būt kopa...

lana_3853 - varbūt tas nav visos gadījumos, bet, ja ilgāku laiku tu esi ar kādu kopā, tas cilvēks cenšas pataisit tevi par tādu, kadu viņš grib. T.i. ir gadījumi, kad ar draudzenēm aizliedz tikties, nosaka ko vilt, jeb, ko nevilkt, aizliedz apmeklēt sabiedriskus pasākumus, kur varētu parādīties iepazīšanās iespēja,paliek maz laika sev, jo tas jāvelta VIŅAM.... nu apm, tā, un kad attiecības beidzas, tad var atkal darīt visu ko vēlies!

Zinu, ka tev viss būs OK, un novēlu tev to labāko!!

Bet tā domājot, kā lai vispār pēc šādiem atgadījumiem, var kādam vēl ticēt un uzticēties tā pa īstam??? Tas mani vienmēr baida....

Uzticēties pa īstam Tu vari tikai sev.

Nu nepiekrītu gan tam, ka uzticēties pa īstam var tikai sev. Es zinu, ka bez patiesas uzticēšanās nav iespējama patiesa mīlestība. Kādam dziļi uzticēties - tā ir liela bauda. Uzticēties ir arī drosme. Un labak uzticēties, zinot, ka vilšanās gadījumā esi pietiekami stiprs, lai pasaule nesabruktu. Nevienam neuzticoties un neticot pus dzīvi patiesībā var pazaudēt.

Vienmēr pastāvēs risks, ka tam, kuram tik ļoti uzticies - piekāsīs Tevi. Bet nu, kas neriskē, tas nevinē.

Tā ir:)! Pa īstam dzīvot, just un ļauties vienmēr ir risks. Bet tikai tā var pa īstam arī baudīt! Es esmu uzticējusies un esmu bijusi nodota, bet nu nemaz to nenožēloju.