Es arī turpinu novirzīšanos no tēmas. :D
Neliekuļošu, man patīk, ka mans draugs labi pelna, tātad ir ar dzīvi apmierināts un jūtas kā vīrietis nevis puņķutapa (tīri psiholoģiski, zinot viņa raksturu, es te tagad neapvainoju tos, kam ar nopelnīšanu grūtāk), tajā pašā laikā nedomāju, ka viņam būtu mani jāuztur. Kāpēc? Tāpēc, ka man nav krāniņš, bet viņam ir? Tāpēc viņam ir jāuzņemas visa atbildība, lai es varu laiskoties, pirkt šmotkas, pucēties un neuztraukties par sadzīves izdevumiem, jo es esmu kaut kas augstākas proves?
Zinu, ka daudzi šādu modeli piekopj un tā jūtas labi, man prieks, ka viņiem izdevies atrast sistēmu, kura dara laimīgus, patiešām forši. Atkal jāsaka - pāri ir dažādi un arī sievietes ir dažādas, tomēr uzskatu, ka vienalga, vai tas ir vīrietis, kurš kasa olas un gaida, kad sieva par visu parūpēsies vai sieviete, kura lako nagus un domā, ka viņai viss pienākas tikai tāpēc, ka viņa ir, parazitēšana ir nožēlojama.
Kas zina, varbūt paies daži gadi un es domāšu citādāk :D, bet šobrīd asi izjūtu nepatiku pret situācijām, kurās nabaga darba zirgs raujas melnu muti, nes mājās lielo čunguru, bet īsti pat siltas vakariņas vai labu seksu pretī nesaņem.