Vispār jau lielie homofobi un protestētāji pret geju un lesbiešu būšanām, parasti paši ir homoseksuāli orientēti, kas sabiedrības nosodījuma dēļ to slēpj. Tāpēc arī tik ļoti viņus kaitina tie, kas uzdrošinās stāties pretī sabiedrības nosodošajai attieksmei.
Pati esmu heteroseksuāla un tāpēc man- tāpat kā sabiedrības lielākajai daļai- ir gluži vienalga vai tāds praids ir vai nav, vai parkos divi veči/sievietes maigojas vai nē. Savā ziņā tie netradicionālie tomēr tiek diskriminēti+viņiem ir grūtāk atrast sev otras pusītes, jo viņi nezin, kurš ir tāds pats kā viņi. Vai bērniem no tā trauma? Nē. Ne jau sabiedrība iemāca meitenēm iemīlēties puišos un puišiem- meitenēs. Pat ja dzīvotu uz salas, kur visi būtu netradicionālie, tik un tā mana orientācija no tā nemainītos. Tas pats arī bērniem. Un galu galā- kāda starpība ar ko kurš guļ? Kamēr nav vardarbība, manis pēc kaut vai lai durvju eņģēs sprauž :D
Par tēmu runājot- lai būtu par mīļāko, jābūt ļoti, ļoti zemam pašvērtējumam. Mīļākā- tas ir tikai tāds glaimojošs, slikto stāvokli kompensējošs nosaukums, jo pēc būtības mīļākā un labākā ir tā, ar ko šis vīrietis ir kopā, jo pirmkārt, viņas jūtas tiek saudzētas, viņai nesakot par otras eksistenci, otrkārt, viņas vajadzības, kaprīzas ir prioritāte, visi svētki un ikdienas atbalsts tiek viņai. Kas tiek mīļākajai? Zaglīgi brīvie brīži pažobelē, lai kniebtos. Jo nez vai šāds krāpējs gribētu sev mīļāko, ko nevarētu izdr*zt, kad vien iegribas. Tā būtībā ir prostitūta bez maksas. Man būtu pazemojoši būt mīļākajai.