vai esat to piedzīvojušas?

bet, ja cilveks lauž sevi un savu raksturu tas nav pareizi, jo otram vai nu ir jāpieņem kā ir, vai nu nē

Pārmaiņām sevī ir jānotiek organiski, nevis laužot un pārkāpjot sev. Pieslīpēšanās ir otra negatīvo īpašību pieņemšana un savu- labošana, bet tikai ne piespiežot sevi uz to un tikai no vienas puses, jo attiecībās ir DIVI.

piekrītu

Man ir līdzīga situācija kā autorei. Ļoti mīlu savu draugu, bet ir domas par šķiršanos. Pat ne raksturu nesaderības dēļ, jo strīdamies reti, bet drīzāk nākotnes plānu dēļ. Mums nav kopīga mērķa dzīvē, piemēram, es gribu lielu ģimeni, vismaz 3 bērnus, bet viņš šaubās par vienu. Pirms kāda gada teicu, ka gribu bērniņu, bet viņš teica, ka tuvākos gadus noteikti negribēs, baidos, ka būs jau par vēlu, kad viņš gribēs bērnus, t.i., būšu jau veca. Tad vēl viņš grib dzīvot visu mūžu Rīgas centrā, bet man jau tagad dzīvošana centrā uzdzen depresiju (jo kādus 2 gadus jau dzīvojam), gribu ar savu ģimeni dzīvot pierīgā vai sliktākajā gadījumā kādā rajonā. Un vēl viņš ir nenormāli slinks, mājās viņš nedara NEKO, tikai sēž pie sava datora. Šobrīd man šķiet, ka tad, kad būšu stāvoklī un neko daudz vairs nevarēšu darīt, viņš man nepalīdzēs, kā arī rūpes par bērnu/iem būs jāuzņemās man vienai pašai, tad sanāks, ka man būs bērni-darbs-māja, bet viņam tikai darbs. Protams darbā viņš strādā, zinu, ka tur viņš visu dara kā nākas, bet mājās pinīgi neko.
Ļoti labi saprotu autori, un man arī šajā situācijā ir grūti. Aiziet man nebūtu grūti, ja viņš teiku, ka "jā mums nav kopīgu mērķu, tiešām labāk šķiramies", bet tā nav, tiklīdz saku, ka mums nav kopīga nākotne un labāk šķirties, viņš lien uz vēdara un saka, ka negrib šķirties. Viņš man ir tuvs cilvēks un sāpināt viņu ir grūti, bet kopīgu nākotni arī neredzu. Bet domāj, ka kādu dienu saņemšos... :)

katram mums tiešām mīlestības ideja ir savādāka, laikam tāds raksturs riebīgs, vienmēr gribas savu taisnību, bet jāsamierinās vien ir, kad katram mums ir savs viedoklis, neatkarīga no vecuma un stāvokļa.
Vienīgais ko vēlos piebilst, kā man liekas, kad mīlestība tā ir ziedošanās bez ierunām, labprātīga un ar prieku. Tā ir cieņa pret otru cilvēku, nevis slikta runāšana aiz muguras citiem, tā ir viedokļa pieņemšana un sapratne. Un ziniet nav jau jēgas dzīvei, ja pa īstam nemīlam, kaut vienreiz mūžā, ne jau tās dārgās mantas padarīs mūsu vecumdienas prieka pilnas un dzīvi vērtīgāku.... svarīgi tikai lai tas otrs ko mīlam ir mūsu mīlestības vērts un mīlestība vienlīdz stipra, pat nedaudz stiprāka :)

Esmu piedzīvojusi. Piedzīvoju šobrīd. Kopā esam jau 3 gadus un viss principā sākās no pašiem sākumiem. Atšķirīgi uzskati, katram savs redzējums uz dzīvi utt. Pirmo laiku neapmierināta vnk klusēju un dusmas atstāju sevi, jo likās, ka mums taču katram var būt savs viedoklis un uzskati, kas nesakrīt. Asaras un dienas klusējot....!Ar laiku sapratu, ka sava neapmierinātība jāatklāj, ilgi un dikti stāstīju, kas nepatīk, kā es to visu redzu, bet rezultāta nekāda. Paiet laiks un atkal dusmas un raudāšana kāda jau iepriekš izskanējuša iemesla dēļ. Katra strīda laikā sāku aizdomāties vai maz mums tas viss ir vajadzīgs- mocīt vienam otru savas atšķirīgās dzīves uztveres dēļ- kad vienam katru brīvu dienu gribas kkur skriet, bet otram gribas pabūt mājās, kad viens naudu šķiež uz visām pusēm, bet otrs domā, kā sakrāt un ieguldīt ģimenes(tā vismaz gribas to nosaukt) nākotnei....un tā tālāk un tā joprojām!!!Un nesakiet, ka jāsāk ieklausīties, sadzirdēt, piekāpties, kko mainīt utt-jo kas man pareizs, tam otram liekas kkas neiedomājams=/
Varbūt paies laiks, kļūsim pieaugušāki un gudrāki veidojot attiecības un viss būs labi (jo mēs taču viens otru mīlam!!!), bet varbūt kādu dienu šis burbulis plīsīs un vieglāk liksies iet katram savu ceļu....

Pirmkārt, uzskatu, ka tiešām šāda situācija var būt. Kad jūti, ka tev tiešām ir cits ceļš ejams, lai gan cilvēku mīli. Nesaprotu - kādēļ būt kopā, ja nespēj pieņemt otru cilvēku un mīlēt viņu tādu, kāds viņš ir.
Īsta mīlestība iemāca otru mīlēt par spīti visam ar visiem viņa plusiem un mīnusiem. Un tad "pielāgošanās" notiek pašam no sevis nevis tev sevi "jālauž", lai tikai būtu saticība.

DIO, viedi vārdi!

Es tikko sapratu, ka mans draugs mani nemīl vai mīl tikai mazliet, jo viņš nekad labprātīgi nepiekāpjas. Jā tā padomā, es tik daudz viņam esmu piekāpusies (gandrīz vienmēr)
Tad kāpēc viņš negrib mani atlaist? Kāpēc viņam mani vajag, ja viņš mani nemīl? Palīdziet saprast!

Seleste, katrs cilvēks mīl pa savam. katram mīlestība izpaužas savādak

Seleste,
es nedomāju, ka viņš tevi nemīl. Bet iespējams - mīl par maz.
Jo es esmu tā mainījusies kopš mani piemeklējusi īstā mīlestība. Nekas no manis netika prasīts, es vienkārši pati no sevis mainījos priekš otra cilvēka. Tas notika dabiski. Piekāpšanās mums abiem notiek dabiski. Tas pat nav izskaidrojams, tas vienkārši tā ir :)

Man ir vēl viena lieta par attiecībām, kuru esmu izprātojusi.
Šķiet, tas, ka pēc vairākiem gadiem esot kopā, kad sāk iet viss šķērsām, īpaši, ja attiecības ir sākuši būdami pavisam jauni, cilvēki vnk pieaug. Un reizēm nevis kopīgi, bet katrs savādāk un uz savu pusi. Tad arī sākas problēmas. Ir jau tomēr svarīgi, lai kopā augam un attīstamies.

Mēs visas esam pelnījušas skaistas attiecības, ģimeni, mīlestību (l)

Seleste, pieradums? Un vai tiešām apņemies tik droši teikt, ka nemīl?

Seleste,
pieradumam ir ļoti liels spēks .... bet zini es domāju, ka bieži vien mēs sievietes par daudz ņemamies... arī es savu reizi agrāk gan biju gatava pārtraukt attiecības par godīgi sakot sīkumiem, tagad domājot pašai kauns.. tās attiecību vērtības abiem kopā veidojas.. jā vairums vīriešu saka, nav gatavi tam un tam.. bet kad ir noticis kaut kas.. neplānota grūtniecība, drauga kāzas.. padzīvošana ārzemēs, laukos.. maina uztveri, gan vienam , gan otram.. un vajag baudīt, baudīt otra klātbūtni, ja tā nav bauda, tad jau jāsāk domāt.. Tu noteikti pieņemsi pareizu lēmumu un būsi laimīga, tikai nestreb karstu :)

Ir jau tomēr svarīgi, lai kopā augam un attīstamies.

Galvenais KOPĀ nevis katram pa savam :)

un kas tāds nesaprotams un neizprotams ir "raksturu nesaderība"??? Ko tur nesaprast??? Gribat teikt,ka visi esam vienādi kā no konveijera noņemti??Katram cilvēkam ir citādāks raksturs, ir,kam raksturi ir līdzīgi,ir,kam stipri atšķirās! Saka,ka pretpoli pievelkās,ka lieliskas partnerattiecības iespejamas ar puisi,kas atškirīgs no mums pašām....Bet reāli satiekot tādu...nu ne visai!~Ilgi tādi pāri kopā nenoturās,ir jābūt kādam vienojošam elemntam,noteikti! Tapat aRĪ 2 pavisam līdzīgi cilveki....nu tas ir tas pats,kas dzīvot ar sevi pašu - deizgan neizturami, vajag kaut ko atšķirīgu....ne pārāk līdzīgu sev,bet ne arī pilnīgu pretmetu....lai nav galējības...Un satikt vīrieti,ar ko NAV iespējams sadzīvot vai ,lai izveidotu veiksmīgu kopdzivi vai vnk attiecības vajadzīgs lauzt sevi...nu piedodiet,atvainojiet- tāda nelaime ir iespejama gan 32 gan 22 gados!!! :p

bet tas ir drausmīgi, ja svarīgās lietās atšķiras diametrāli viedokļi. katram jau tas lietas ir savas un nav pat svarīgi kas tas ir..bet tas ir bēdīgi un tādēļ man ir tik smagi

Ir bijis, nevarēju izturēt attieksmi, kas vienlaikus bija karsta mīla un noslēgtība, cinisms, siena no viņa puses, bija neciešami grūti pārtraukt, jo tāda ārejā iemesla jau itkā nebija, bet zinu, ka bija pareizāk beigt, nevis justies nelaimīgai, nesaprastai, sākt vainot sevi, plosīties, kad katra nākamā saruna bija kā pret sienu. Ļoti ilgs laiks pagāja kamēr atgāju, jo neko jau tādu viņš nenodarīja, vienkārši nemīlēja tā, kā velējos.

Raksturu nesaderība izpaužas kaut vai tā: holēriķis + melanholiķis. Holēriķi besī melanholiķa noslēgtība, viņš to izrāda ar agresiju, un melanholiķis to uztver kā uzbrukumu. Konflikts turpinās, paliek aizvainojums. Ne holēriķis spēj savaldīties, ne melanholiķis apslāpēt aizvainojumu. Kāda tur mīlestība vairs?

Es tevi saprotu. :) Var tā būt, ka raksturu, dzīves vērtību, mērķu nesaderības dēļ izjūk attiecības, lai gan cilvēks ir lielisks, vienreizējs, tu viņu mīli un gribētu būt kopā, bet... nevar. Labāk ir palaist vaļā. Nemoki sevi. Smacēt un mocīt, tas nav patīkami. Labāk padomā par tām viegluma sajūtām, kad varēsi sajust, ka ''no spārniem ūdens nožuvis un vari sākt atkal lidot''. Tas ir burvīgi.
Var uzturēt draudzību, bet nejau sevi nosmacēt tādās attiecībās.

Paldies, meitenes, par padomiem! Tiešām noderīgi! Saprotu, ka esmu apjukusi un strebu karstu. Tiešām labāk ir nogaidīt un sakārtot domas.

adeline,
neņemos droši teikt, ka viņš nemīl, jo, kā te bija rakstīts, katrs mīl savadāk.


No malas mana probēma izkstās savādāk, vēlreiz paldies par padomiem! :)