Es vienmēr drausmīgi dīdos, skatos apkārt, knosos, kad jārunā kādas komisijas priekšā, kura mani vērtē. Vienreiz augstskolā tā dīdījos, ka sasmīdināju pat pasniedzēju, kuru neviens augstskolā nekad nebija redzējis smaidam. Mums vienmēr likās,ka viņš nemaz nezina, ko nozīmē smaidot.
Es parasti sākumā nervozēju, bet, kad iesāku runāt, pēc brītiņa jau kkā nomierinos.
Ja jārunā publikas priekšā, kurai es kko mācu, tad man tas problēmas nesagādā. :D