Visas tās lietas - man nav botu, man nav sporta tērpa, ko citi par mani padomās, kā gan es izskatīšos, utt. ir vienkārši atrunas. Nevēlēšanās neko darīt.
Ja jau jūs uztrauc tas, ko cilvēki padomās, ja ieraudzīs, ka jūs ar "piekabi" skrienat, vai šādas domas nenāk prātā arī tad, kad jūs ejat laukā katru dienu no mājas? Nevajag jau skriet, lai kāds kaut ko ne tā padomātu, pietiek parādīties ārpus mājas. Bet ja dzīvos pēc principa - ak šausmas, ko par mani padomās, tad jau nav jēgas iet laukā no mājas un var mierīgi dzīvot kā tie amīšu resnākie cilvēki, kuri n-tos gadus nav piecēlušies no savām gultām.
Tāpēc - ja gribat skriet, skrieniet un beidziet izdomāt stulbas atrunas. Ja negribat skriet, tad nemokat sevi ar domu - varbūt tomēr vajadzētu, bet man kauns... Skriešana jau nav visiem paredzēta, var arī braukt ar velosipēdu, nūjot, peldēt, lēkāt mājās pie spoguļa aerobiku, kamēr kaimiņi nesāk protestēt, utt. Var darīt jebko, bet darīt, nevis sēdēt un nodarboties ar atrunu izdomāšanu, kāpēc neko nedarīt! :D