Peles sindroms

Ir teorija, ka par līderi piedzimst :) Bet var klut par kvalitātes līderi, un īpašibas un komunikabilitāti, uzstāšanas spējas var mēgināt izkopt, tagad daudz literatūras, varu šo - to Tev pat atsūtīt šo to, jo mācību programmā bija kurss par līderismu :)

Ja esi pele, kā saki, tad drošvien ļoti reti komunicē ar kolēģiem, pasākumos nepiedalies, aktīvu dalību neņem, nekādus pasākumus vai aktivitātes neorganizē, iniciatīvu neizrādi, vai ne? Ja tā, tad jādara liela daļa no tā, ko uzrakstīju.
Vēl kā Tu izskaties? Arī kopējā iespaidā pelēka? Kā ar pašapziņu?

Piedalos gan visos pasākumos piedalos arī organizēšanā. Vienīgi, piemēram, pasākumā nevarētu sasaukt visus kopā, uzkāpt uz galda un pateikt tostu, tas gan.
Ģērbjos moderni, pat dažreiz koši.
Pašapziņa viduvēja...

kas tev darba pasākumā liek kāpt uz galda???

jā, ja vari tad atsūti, lūdzu uz [email protected]

Neviens man neliek kāpt uz galda :) Tas bija domāts tā, ka TIK drosmīga es neesmu

Mainīt sevi ir ļoti grūti, ja pēc personības tipa esi klusa un jūties neērti būdama kompānijas dvēsele, tad mainīt to būs ļoti, ļoti, ļoti grūti, nāksies pašai sevi lauzt.
Kā atvērties? womankind jau atbildēja. Ja man vajadzētu teikt tostu un sasaukt visus kopā, man droši vien sāktu trīcēt rokas un reibtu galva, jo es tādām lietām vispār neesmu un nekad nebūšu piemērota, BET ja tu vēlies nomest to savu peles čaulu, tad nāksies vien to darīt. Maziem soļiem, bet katru reizi, kad būs izdevība parādīt sevi kā kompānijas dvēseli, vajadzēs vien spert soli un teikt kaut vai to pašu tostu un kāpt uz galda. Vienā dienā tas nenotiks, vienkārši vajag regulāri kāpt ārā no savas komforta zonas.

visi nevar būt labi līderi, ir jābūt arī labiem izpildītājiem :) Un tas nav nekas slikts, bet ja nu tiešām esi pārleicināta, ka vari būt labs līderis, kāpēc saku labs, jo esmu redzējusi "līderus", kas sevi nomoka līdz ārprātam, neprot sadalīt darbu, uzņemas visu paši, tas nav līderisms, tad jāsāk ir ar sevis prezentēšanu un prezentācijām kopumā. Veiksmīgi Tev :)

varbūt palasi kādu labu grāmatu..par tādām tēmām,manuprāt, ir gana daudz ;)
un ja jau tu esi savā jomā spējīga, tad varbū mēģini kā es ''ej un izdari '' nevis 15tūkstoš reižu domā, kas traks no tā var iznākt beigās..man pašai reizēm arī ir šis sindroms, esmu laba, bet no kaut kā bail. Tad nu esmu sapratusi, ka jāmet visas šaubas pie malas un jāiet pretī saviem sapņiem, jo tie tācu pēc tevis nenāks ;)

veiksmi :)

meitenes, līderis un kompānijas dvēsele ir divas dažādas lietas darbā!

Visi nekad nevar būt līderi un nemaz nevajag, es arī esmu klusa un gandrīz nekad darbā neesmu iniciatore kaut kam, bet īpaši neskumstu par to. Grūti ir sevi lauzt un izlikties par to, kas neesi, varbūt tikai ar laiku un lielu pašas, nevis sabiedrības uzspiestu, vēlmi tas var izdoties:)

Abdzelija,
Ak, vai, kā es Tevi saprotu... Man ir tāda pati problēma, kas patiesībā ļoti nomāc un traucē.
Es daudz lasu, bet komunikablāka, atvērtāka nekļūstu, nemaz nerunājot par līdera dotībām.
Es dzīvoju savu vīra ēnā, pat draugu pasākumi, dzimšanas dienas man sagādā problēmas, jo nespēju ar kādu uzsākt sarunu, man tajos brīžos liekas, ka nav par ko runāt. Darbā arī ir līdzīgi, bet tur jau visi mani pazīst, tagad meklēju jaunu darbu un visur vajag līderus, par sevi pārliecinātus utt. Es zinu, ka mana problēma ir zemais pašnovērtējums un augstās prasības pret sevi.

Kurā jomā Tu strādā?
Es Tev ieteiktu pašai izrādīt iniciatīvu un pieteikties darbam uz nodaļas vadītājas vietu!

Lai ko Tu darītu - vajag to darīt pakāpeniski.
Citādi kolēģiem un apkārtējiem var tas viss likties dīvaini, jo Tevi tādu, kā a vēlies būt, nav redzējuši.
Vēl varētu līdzēt kāds atvaļinājums vai ilgstošāka prombūtne no savas ierastās vides. Smelties iedvesmu kādā citā pasaulē un tad atgriezties tādai, kāda vēlies būt.

Tas, ko Tu gribi, nav jau mainīt sevi un savu būtību, bet gan ārējo, uz sabiedrību vērsto uzvedību.

DIO, es savukārt, nepiekrītu, ka tās ir divas dažādas lietas. Man vienmēr ir licies un joprojām liekas, ka līderismu VAR iemācīties/attīstīt, ja esi no šiem komunikablajiem cilvēkiem, kuriem komunicēšana padodas visai brīvi un viegli. Es nekad neesmu redzējusi nevienu kluso peli, kura būtu arī harizmātiska līdere, tādēļ, ja autore ar to sevī netiks galā, tad uz līderes īpašību iegūšanu, manuprāt, var nemaz necerēt. Klusās peles savā ziņā ir tās, kuras baidās no cilvēkiem (cilvēku reakcijas, neatsaucības), un kā gan līderis var baidīties no cilvēkiem, viņu organizēšanas, ja viņam jāmāk iedvesmot un virzīt pārējos?

vienrz, neesmu dzīvē saskārusies ne ar vienu līderi cilvēku, kas ir kompānijas dvēsele, nu tādā mērā, kā kāpj uz galda, klausās visu bēdu stāstus par ģimenēm u.t.t., drīzāk vairāk nē kā jā. pamatojums pavisam vienkāršs, līdz ko cilvēki, kas ir tava pakļautībā ir par tuvu , tas nozīmē nekvalitatīvs darbs, pārāk liela čomošanās, tas nav pareizi, tas traucē darbam. Līderim nav jākāpj uz galda, lai uzsauktu tostu, īstenam līderim, pietiek pašķindināt ar karotīti pa glāzīti, kad visi klausīsies runā. Līderim nav jāorganizē pasākums, kur visi visus sasauks kopā, līderis ir cilvēks, kas menedžēs cilvēkus, izveidot pasākumu, jo kā jau līderis, zinās, kuram tieši cilvēkam deleģēt pasākumu organizēt un kam asistēt. Līderis ir labs prezentātors, jo ar sevis pasniegšanas mākslu spēj iedvesmot un pārliecināt apkārtējos. Kompānijas dvēsele, nu īsti nav līderis, lai gan protams, es runāju par savu pieredzi. Līderis ir labs menedžmenta veicējs.
Un lai nerastos pārpratumi, līderisms nav iemācāms, viņu var mēģināt mācīties, bet ja nav iekšā dots, tad nav... atkal tikai mana pieredze.

Atvainojos, bet ir starpība starp līderi un harizmātisku līderi. Ja pirmo var attīstīt un iemācīties, tad otro iemācīties ir gaužām grūti un reizēm pat neiespējami. Tēmas autorei ieteiktu painteresēties par Japānu, kultūru tur, pazemību, attieksmi pret līderismu, vienkārši jūtams, ka Tev vēl ļoti daudz trūkst.

Skolā biju tieši tāda pati, jo biju ļoti labi audzināta, centos būt priekšzīmīga itin visā, kautrīga, ētiska un tāda pareiza, savu viedokli izteicu tikai tad, ja man to kāds jautāja. Bet diemžēl jau todien bija svarīgs nevis tavs ētiskums, bet gan bezkaunība un drosmība. Tādi nagliji (bezkaunīgie) bieži vien tika pie gardākiem āboliem, kamēr es vai tādi paši priekšzīmīgie sava kūtruma dēļ baidījās pateikt uz ko bijām spējīgi :) Bet viss beidzās ar skolas beigšanos, kur sapratu - ja ne es pati, tad man nekas nebūs, jo neviens uz zelta paplātes neko nepienesīs. Un es paliku drosmīga, augstskolā sāku pati pirmā uzstāties, debatēt un zini, jo vairāk es runāju, jo vairāk tiku atzīta. Parādījās respekts no dažāda veida un ranga cilvēkiem. Pirmā kursa beigās sāku strādāt valsts iestādē, kur mana pārliecība tikai auga, jo mana profesija prasa stingru raksturu. Visi augstskolas gadi un darba pieredze mani izaudzināja par jaunā laikmeta cilvēku - lai arī cik tu iekšēji nebūtu pieklājīga, nekautrēties "pacelt roku".
Ja tu nepacelsi tagad un tulīt, kāds bezkauņa var tev nocelt labu darba vietu, vīrieti utt... :)

DIO, nekad neesmu vārdu salikumu "kompānijas dvēsele" skaidrojusi kā kādu, kurš čomojas ar cilvēkiem. Neredzu nekādas paralēles, jo tas, ka cilvēks ir komunikabls un citi viņā klausās, viņš prot pārējos sapulcēt sev apkārt, nenozīmē, ka viņam ir draudzīgas attiecības ar kādu un visi viņu uztver kā brāli/māsu/tēvu.
Par pārējo neuzdrošināšos strīdēties, jo nav man ar šīm lietām tik lielas pieredzes. Izklāstīju tikai savus novērojumus. Vien jāpiebilst, ka par sevi varu sacīt - manī ir līdera īpašības (pēc klasiskās definīcijas - līderis ir tas, kuram pārējie seko, viņš virza un iedvesmo), esmu to sevī novērojusi esot dažādās cilvēku grupās, bet tas, ka es nu nekādi neesmu saucama par kompānijas dvēseli, tas, ka nevēlos izpatikt atrodoties starp man netīkamiem cilvēkiem un tas, ka visumā baidos no apkārtējo reakcijas (nejaukt ar viedokli) man nekad nav palīdzējis, tādēļ mans iekšējais, varbūt esošais līderisms nevienam nav vajadzīgs, jo ja blakus ir kāds aktīvāks un komunikablāks, bet viduvējš līderis, tad parasti viņš būs vinnētājs. Līdz ar to, tosta uzsaukšana mēdz palīdzēt šādu īpašību izkopšanai.

Ja gribi kļūt diametrāli pretēja, nekas cits neatliks kā iziet no savas komforta zonas un tēlaini runājot kāpt uz tā galda. :) Negribās, kauns, bet jāsaņemas un jādara. Ja tikai spriedelēsi un domāsi par to, bet nerīkosies, tad nekas uz priekšu nevirzīsies, cik pelēka esi, tik pelēka paliksi.

Es vienmēr usmu uzskatījusi, ka drīzāk izsitīsies tie cilvēki, kuri nav nekādi pārākie zubrītāji, bet vienkāŗši ir loģiski, māk komunicēt, un pat tad, ja kko nemāk, pasniegs to tā, ka nevienam neradīsies šaubas par viņu varēšanu.