Vai teiktu JĀ-vārdu?

Šobrīd esmu viena, jo tā vajag, lai gan tad, ja man šo jautājumu uzdotu pirms gada, es atbildētu ar "nē", jo to vīrieti pēkšņi vairs neredzēju visam mūžam, kaut kas strauji mainījās un es sapratu, ka mēs ļoti dažādi raugāmies uz pasauli.
Neskatoties uz iepriekšējo attiecību pieredzi, tuvāko 4 gadu laikā es tādas "uz visiem laikiem" attiecības nevēlētos, pēc tam jā, jo man ir ļoti svarīgi sakārtot to, kas darās manā galvā, darbā, emociju pasaulē, lai "ķertos" klāt attiecībām un strādātu tajās.

kas teica, ka nevar buut lauliiba, kas ilgst piecus gadus? vai pat vairaakas neveiksmiigas lauliibas. nekad nezini, kaa buus, ja nemeegini. tapeec jau cilveeki meegina viens otram pielaagoties, paskatiities, kaa izveersiisies attieciibas un ja nesanaak, tad iet katrs uz savu pusi. bet visam tam diemzeel vajag laiku. tas ir kaa loterijaa - vai izvilksi pilno lozi vai nee. un tas no gredzena nav atkariigs. dazi nevar izlemt, vai grib preceet otru vai nee un saadi nodziivo muuzju kopaa, dazi domaa, ka ir satikushi iisto un peec gada skiraas.
veel ir taads jeedziens kaa eerts dziivesbiedrs. tu negribi ar vinju pavadiit visu muuzju, bet dotajaa briidii vinjsh ir tieshi tas, kas tev ir vajadziigs un nav ne laika ne veeleeshanaas mekleet kaut ko citu.

Jā, un es jau savu bildinājumu nesen saņēmu.. :)
Iepriekš biju iedomājusies tieši to, ko tavs puisis, ka noteikti negribu tādu dzīvi.. Bet tā var notikt arī apprecoties..

nekam jau dzīvē nav garantijas. citiem lemts nodzīvot 5 gadus, citiem 15.. kas tad to var zināt?manuprāt stulba spriedelēšana sanāk:D

Bet tas "jā" vārds arī nav nekāda garantija, ka tas vecis ir uz visu mūžu un ne tikai uz visu mūžu, bet arī perfektas attiecības uz visu mūžu!

Vienu droši varu apgalvot, attiecības ir tās, kas manā dzīvē ir ideālas, tāpēc, protams, - jā :)
Citā diskusijā jau biju rakstījusi par to, ka diemžēl šodienas jaunatne kaut kā vieglprātīgi attiecas pret attiecībām un mīlestību. Viņiem vairāk interesē "būt tādiem kā visi, neatpalikt, izrādīties, celt savu un citu acīs pašvērtējumu", bet par patieso mīlestību nedomā. Maldina paši sevi un citus, tāpēc un ir tā, ka šodien ļoti reti ir sastopamas attiecības laulībā un kopdzīvē bez problēmām, t.i. ideālas, kur nav rutīnas, kur ir kaisle, rūpes vienam par otru un galvenākais - uzticība.
Abpusējas simpātijas uztver kā jau iespēju būt kopā, kaut gan simpātijas nav tas pats kas mīlestība, tur ir tā sāls. Un tagad, ja katrai simpātijai dot iespēju ar sevi būt kopā, tad padomājiet, kas no tā sanāk... tāpēc un sanāk, ka vairākumam laiž pa kreisi, ir problēmas pašā saknē - uzticībā, jo nav mīlestības.

Nesaprotu, kamdēļ vispār mēģināt, ja skaidri zini, ka mīlestības nav!? Manuprāt, labāk tad nodzīvot vecmeitās nekā dzīvot ar vīrieti, kurš tevi krāpj, sit vai dzerstās...
Katrs pats ir savas laimes kalējs...

piekrītu Becky, dažiem tā lauliba ir tikai nosaukums, ne saskaņas, ne mīlestības ģimenē nav..

Spotorno, cik ilgi jau esi ar savu vīrieti kopā? Patīk tas, kā un ko Tu raksti, bet ik pa brīdim spraucas nevēlēšanās iedziļināties pašas vārdos un apkārt notiekošajā, arī atziņas ir iepriekš rakstītas, lasītas, dzirdētas, kur ir Tavs unikālais viedoklis? Vai mīlestība tiešām pastāv? Vai tā pastāv visu attiecību laiku? Vai tā garantē to, ka nesit, nekrāpj un nedzerstās? Vai laulību mīlestība stiprina? Vai tās laulības, kur ir tikai mīlestība, vispār var pastāvēt? Vai aprēķins nav labāks stimuls par mīlestību attiecībās? Vai pieradums un mīlestība var pastāvēt vienlaicīgi?
Mīlestība tāds dažu gadu nieks vien ir, kurš it neko nenodrošina un kopā nenotur, bet man būtu patiess prieks, ja es kļūdītos!

Līva, 8.gads jau iet... nezinu vai daudz vai maz, bet jaunības vecumam es domāju, ka tas ir daudz, jo tās ir mūsu pirmās un pēdējās attiecības (ja vien nāve nešķirs). Neticami skan, bet jā, esmu no tiem retiem gadījumiem, kad pirmās attiecības ir tās uz visu mūžu.
Tie daudzie jautājumi, kurus uzdevi ir arī tas kodols un atbilde tam - vai pastāv tā saskaņa un patiesā mīlestība. Ja rodas tādi jautājumi attiecībā pret otro pusi, tad, manuprāt, atbilde ir gatava - nē, mīlestības šādās attiecībās nav un tātad otrs cilvēks nav iepazīts pietiekami ilgi, lai tu bez maz vai galvu vari likt ķīlā un pateikt - ka tas ir tavs īstais un vienīgais :)
Es pilnīgi esmu pārliecināta par viņu un sevi, es skaidri zinu robežas, es zinu to, ko otrs var atļauties un, ko nē.

Spotorno, prieks par Tevi, lai arī atzīšos, ka es tādām attiecībām neticu, bet gan jau visam ir izņēmumi.

Protams, ka arī pēc tiem pieciem laulībā pavadītajiem gadiem viss var brukt un gāzties. Var arī mūžu nodzīvot kopā neprecēti. Tomēr tas jā-vārds ir solījums. Un ja es neesmu cilvēks, kas ar tik nopietniem solījumiem mētājas pa labi, pa kreisi, es izvērtēšu, kam tādu dot.
Mana pamatdoma bija tāda, ka daudzas ir attiecībās, kurās jā-vardu dot nemaz negribētu. Bet kāpēc? Vai tad nevar meklēt ko labāku, ja nav labi tagad. Nav jau arī tas cits uzreiz jāprec, bet tās sajūtas...

Līva, paldies. Iespējams tāpēc tās attiecības, kurām daudzi netic ir arī tie retie izņēmumi... :) No savas pieredzes iesaku būt kritiskākiem pret simpātijām, neuzticēties katram puisim, kurš nav ilgāku laiku pārbaudīts. Ja rodas kaut viena problēma ar pamatmīlestības kodolu - uzticību, nedod Dievs vardarbību, pārmērīgiem kaitīgiem ieradumiem, vai kaut minimāla nepatika pret otru,- nedodiet cerību ne sev, ne otram. Vieglāka dzīve taču būs, jo tad, kad sastapsiet to vienīgo, jūsu sirds reaģēs pavisam savādāk kā pret tām simpātijām, kurām tika dota iespēja un mēģinājums "samīlēties".

Es teiktu jā.
Un, manuprāt, laulība dod attiecībām kaut kādu spēcīgāku garantiju nekā vienkārši dzīvošana kopā. Bet tās jau tikai manas domas.

spotorno - tavupraat, kad iisti jaasaprot, kad lielaa miila ir pienaakusi? vai tas notiek vienaa acumirklii vai arii laika gaitaa, vairaak iepaziistot cilveeku? cik noprotu peec tevis teiktaa, ja kaut kas nedaudz nepatiik otraa, tad uzreiz jaatin makskere. ko tu teiktu par variantu, ka peec kaada laika,aizvien vairaak iemiiloties, otra cilveeka ieradums vai iipashiiba, kura tev saakumaa krita uz nerviem, kluutu miilja un vairs nebuutu pret to pretenziju?

Es nevienas attiecības neuzskatu kā pa velti izsviestu laiku, jo es viņās ieguvu pieredzi un daudz dažādas emocijas, kuras noteikti neiegūtu esot kopā tikai ar vienu cilvēku visu savu mūžu..

To jā vārdu gan man šobrīd laikam nebūtu kam teikt, jo nav nopietnu attiecību.. :D

pilnīgi pekrītu Līva, es kā vīrietis, kādus 3 gadus atpakaļ līdmašīnāiepazistinājos ar meiteni, iemilējos no pirmā skatiena, tik skaistas acis vēl neredzēju, jūtu, ka viņaiarī ir interesē, paņēmu tel.numuru un azmirsu pierakstīt...

krista, pēc maniem novērojumiem, pieredzes un pārdomām, tad, kad nerodas šaubas un jautājumi no sērijas "ja nu viņš pēc tam (nosacīts laiks) izdarīs to vai būs tāds vai šitāds".
Katram tas laiks ir individuāls, to es tiešām nevaru pateikt vai jāpaiet 2 nedēļām vai gadam, vai 10 gadiem. Piemēram, mana mamma ar tēti salaulājās pēc 2 nedēļu kopdzīves! Un tās arī ir ideālas attiecības, ne reizi tētis nebija devis šaubīties par uzticību, par nerūpēšanos, tieši otrādāk, abi ir paraugs man. Tiesa, viņiem bija jau ap 25-25 gadiem... Tāpat domāju katram no mums, paziņām un reālām situācijām ir dažādi laika sprīži, kad abi saprot - jā, tie ir īstie.

Jā, pēc maniem uzskatiem, ja kaut kas nepatīk mīlestības fundamentā -jātin makšķeres, nedodot cerības. Bet uzsveru, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz mīlestības pamakodolu - uzticība, gādība, jautājumi saistīti ar kaitīgiem ieradumiem, attieksme pret bērniem utt.
Tas neattiecas, protams, uz kaut vai to diskusiju "drausmīgi ģērbjas", kas ir tik tiešām nebūtiska nianse nevis pašu attiecību kodols :)

Šobrīd esmu brīva (viegli iemīlējusies), bet no visām iepriekšējām reizēm vienreiz bija tā, ka ja man prasītu es nedomājot teiktu jā, jo tajā mirklī tas bija mans cilvēks, bija dzirksteles, bija gandrīz viss. Bet tas nebija lemts īstenībai.

Es ilgu laiku neticēju mīlestībai, es baudīju dzīvi visādos veidos, bet tad aplauzos. Pagājušā gada divas manas dzīves mācības bija - sākt ticēt mīlestībai un nenosodīt citu attiecības.

Es vispār uzskatu, ka ar laulībām nevajag sasteigt un strēbt karstu. Man laulība ir atbildība un sava veida solījums tam otram cilvēkam. Tā ir apņemšanās kopt un strādāt pie savām attiecībām vēl vairāk nekā pirms tam, tā ir apziņa, ka nevarēs vienā dienā šo cilvēku izslēgt no dzīves.

es teiktu "jā"!

Kāpēc tēmā Darbs tik bieži ir attiecību jautājumi?