Es pat īsti nezinu, ko vēlos dzirdēt un panākt ar šo tēmu, bet nu tomēr!
Tātad, viss sākās jau bērnībā un turpinās vēl joprojām. Cik atceros, man bija tikai 4 gadi, kad sāku pārēsties, pie vainas bija vecmamma, kura man gatavoja visu un jebko, ko pēc tam lika apēst. Būdama maza, es nesapratu, kas tad īsti ir sāta sajūta.. Neatceros sevi kā apaļīgu, bet apkārtējo un tuvinieku komentāri saka ko citu.. Tā gadu gaitā šī pārēšanās turpinājās, līdz tā kļuva par manu atkarību, bet tajā pašā laikā - lielākajām bailēm un nožēlu. Pēdējo mēnešu laikā tas viss mani vienkārši "izēd" no iekšienes, tā sajūta, kas seko pēc tam, tā vainas sajūta, gribēšana sevi sodīt.. Brīnums, ka nav problēmas ar svaru, kuras visticamāk gadu laikā parādīsies.
Ehh, ko tik neesmu mēģinājusi darīt,kā tik neesmu mēģinājusi sevi atturēt no ēdiena, šī iekšējā balss uzvar un tā vienmēr. Katru rītu pamostos ar domu, ka, nu, šodien pateikšu nē un atturēšos! Bet še tev - vakarā atkal sanāk pierīties kā cūkai, kaut arī pa dienu viss bijis kārtībā, pat nebija tādu domu. Kā es ielieku mutē ēdienu, es nevaru apstāties, man vajag vēl un vēl. Esmu pat domājusi par vemšanu pēc izdarītā, bet tomēr kaut kas mani attur,- laikam vēlme laboties, kas diemžēl nav tik stipra, lai to īstenotu. Es dievinu ēst vienatnē, jo tad neviens man neko nespēj pārmest, kaut arī pārmetu pati sev.
Ak Dievs, ja vien kāds spētu saprast, cik izmisusi esmu.. :(