Viena un lieliska?

jaa, varu iedomaaties. taa kaa esmu ljoti izveeliiga attieciibaa uz viirieshiem, labaak palikshu viena pati nekaa njemshu pirmo, kas pagadiisies vai arii sev nepiemeerotu viirieti. paziistu daudzas, kuras paarkaapjot paari 30 gadu slieksnim ir appreceejushaas ar pirmo, kas pagadaas un ir ljoti nelaimiigas deelj taa, bet neskiraas aiz baileem buut vienaam. manupraat, kakjis un aktivitaate labdariibas organizaacijaa ir patiikamaakas lietas nekaa buut kopaa ar kaadu, kuru labpraat noznjaugtu.
vieniigais, variantaa ja sanaaktu palikt vienai liidz muuzja galam, ljoti ruupeetos par savu sociaalo dziivi, lai taa buutu peec iespeejas aktiivaaka un noteikti savu maates instinktu meeginaatu izpaust vai nu ruupeejoties par baarenjiem briivajaa laikaa vai darbojoties dziivnieku patversmee.

hm, man ir tieši tādi pati nostāja- labāk izbaudu dzīvi viena, nekā smoku ar nepiemērotu cilvēku, BET ... tas ietver, ka esmu gatava dot cik vien laika nepieciešams, tas ir, neķert pirmo pretimnācēju, bet nespēju iedomāties, ka man ir 55,60,65 utt un esmu viena ar suņiem, kaķiem, puķēm utt
šobrīd liekas, ok, domāju līdz pat 35 neiespringtu, bet, man ļoti gribās ģimeni, bērnus, būs mammai, sievai utt, BET ar īsto cilvēku...

Ja nesanaaks atrast to iisto (lai gan man jau liekas, ka ir atrasts, bet nu es zinu, zinu, ka es esmu naiva, jauna, mana pirmaa miilestiiba utt. :D), tad ieshu uz randinjiem liidz atradiishu. Ja neatradiishu, tad taapat nekad nebuushu viena, jo man buus tie citi vientuljie onkulinji ar kuriem iet uz tiem randinjiem :D ar neiisto nepaliktu kopaa tikai taapeec, ka taa vajag, neee. Ja ljoti grib, beernus var dabuut arii bez viiriesha.

paskaties uz videejo statistiku - daudzi viirieshi nomirst no sirdstriekaam 60,70 gados. un parasti attieciibaas sieviete ir jaunaaka par viirieti. tas noziimee, ka daudzas 55-65 gadiigaas ir palikushas par atraitneem. ko taam dariit?

krista
varētu padomāt, ka pasaulē vīriešu trūkst! nu dažs labs ārzemnieks nav ne mata sliktlāks par to letiņu (es teiktu, ka māk novērtēt sievieti vairāk un runa neiet par kaut kādiem arābiem vai tml)!

Tā kā es esmu ar diezgan īpatnēju vīriešu gaumi, tad tas jau rada problēmas, un labi, ja puse no maniem dīvaiņiem pa mani interesējas, tā kā - jā, es pieļauju, ka varu būt viena un lieliska. Būtībā tas ir stereotips, ka sieviete bez vīrieša nevar dzīvi nodzīvot. Lai gan, man tiešām šķiet dīvaini, ka mana vectēva māsa palika vecmeitās. Es bez seksa nevarētu izdzīvot, nevis bez vīrieša

(bet cerams, ka nu būs īstais atrasts) :D

man latviesha nav nekad bijis. nedziivoju lv kopsh pilngadiibas sasniegshanas. taa kaa iipashi nojeega par latvieshiem nav.
viirieshu netruukst, tam piekriitu. bet ko dariit piemeeram, ja gadi iet un amors netaisaas aplaimot cilveeku ar savu bultu? un 60 gadiigie viens otram pielaagojaas daudz sliktaak kaa 20 gadiigie, jo ir dazi paradumi, kuri ir palikushi nemainiigi ntos gadu desmitus.
esmu laimiigi preceejusies, bet nekad man dziivee nav bijis uzstaadiits meerkis - tikt liidz altaarim. neesmu nekad iisti sapratusi taas, kuraam tas ir tik ljoti svariigi. man pashai ar sevi kopaa ir ljoti labi, ja ir blakaam cilveeks, kuru patiesi miilu un kursh miil mani - super, bet ja nebuutu - taapat turpinaatu buut apmierinaata ar sevi un dziivotu taalaak. manaa gimenee sievietes ir preceejushaas tikai deelj taa iemesla, lai nebuutu vienas. es uz to esmu pietiekami atskatiijusies, lai saprastu, ka viirietis NAV laimes atsleega.

Savā ziņā spēju to iztēloties. Un arī piekrītu tam viedoklim, ka labāk viena nekā ar pirmo pretimnācēju un nepiemērotu (un noteikti ne tādu, kas sit, nejēgā dzer, nestrādā utt). Neuzskatu, ka, lai būtu laimīga, obligāti jābūt blakus vīrietim.

es arī neuzskatu, ak visa dzīves laime ir vīrietī, bet uzskatu, ka man dzīve nebūs līdz galam laimīga bez vīrieša blakus

Protams, iztēloties varu, un aina ir šausmīga!

Kaut ar uz nerviem nekrītošu svešinieku gribētu dzīvokli dalīt, jo vienai man nepatīk un divatā inčīgāk. Vislabāk, protams, līdz 70 nenovilkt.

Ja cilvēks sevi velta karjerai, mākslai vai kādai citai kaislībai, tad pārošanās ar kādu var arī nebūt dzīves galvenais piepildījums. Var mani vai kādu citu nolamāt, ka mīlestība ir tās augstās jūtas, kuru dēļ meklē partneri, bet nu come on, visiem taču skaidrs, ka tas ir pirmkārt instinkts. Tāds pats kā dzīvniekiem. Pēc tam nāk vajadzība sevi kaut kā realizēt (ar bērnu vai attiecībās kā tādās) un vēlme būt uzraudzītam/mīlētam. Taču otro var sniegt arī ģimene un draugi. Pēdējie gan nevar sniegt seksu, bet tas ir cits stāsts. Es nekad neesmu uzskatījusi šo te īstā atrašanu kā kaut ko, kas jāieraksta must do sarakstā. Drīzāk pretēji. Es bez problēmām varu iztēloties savu dzīvi nodzīvojot viena pati, man tas pat nav kas tāds, par ko es domāju vai uztraucos. Es vispār neesmu attiecību cilvēks. Var jau teikt, ka šādā vecumā es par sevi vēl neko nezinu, ko es arī negrasos noliegt, taču man ir draudzene, kas bez attiecībām nevar nemaz, nepārspīlējot. Ja viņa nevar atrast vīrieti, kurš patiešām patīk/kurā iemīlas, tad ņem to, kurš pirmais pagadās. Viņas uzvedība ir kā izmisušai vecmeitai, jo viena viņa nevar, negrib un neprot būt. Lielākā pauze bez attiecībām viņas dzīvē droši vien ir bijusi divas nedēļas ilga.

Par pēdējo jautājumu, kā ir ar vīriešiem - es noteikti neuzskatu, ka ar dzimumu tam ir kāds sakars. Nav nemaz daudz vīriešu, kuri grib un var savu dzīvi nodzīvot vieni. Varbūt vienkārši sievietei izteiktais mātes instinkts ir tas, kas liek tiekties pretī vēlmei veidot ģimeni.

Īstermiņā, protams, varētu, bet ilgtermiņā nē.

Es tagad domaaju par sevi-kaa buutu ar mani!Esmu jau otraas lauliibaas-nevareetu teikt,ka esmu neapmierinaata,bet...es domaaju ,ja vareetu visu saakt no gala,gribeetu laikam buut tikai daudzene!
Atceros ,ka to teicu loti sen atpakal jau psihologijas nodarbiibaa Zviedrijaa!Visi bija loti izbriiniijusies,jo man tacu bija mazie,kurus es loti miileeju un tomeer es teicu,ka veelos buut tikai kaada viiriesa draudzene...varbuut tas bija kaads luuzums dziivee,paargurums !Tagad domaaju atkal taapat!Varbuut Vienrz taisniiba-taas maakslinieku dveeseles ir citaadas...paaraak taalu no reaalaas pasaules kaadreiz...:D

es zinu ka nosprāgšu viens un nekad neseksojies. tas ir fakts.

Emmanuelle, nu ar māksliniekiem jau šajā ziņā tiešām ir traki, tādēļ daudzi mūziķi/gleznotāji/rakstnieki savu dzīvi beidz traģiskā nāvē, pašnāvībā un tāpat arī īstas ilgtermiņa attiecības ar precībām nekad nepiedzīvo, jo radošo enerģiju ir grūti apvienot ar visu sadzīvisko - laulību, bērniem u.t.t Protams, nesaku, ka visi, bet ja papēta lielākos ģēnijus vēsturē, tad tā ir. Līdzīgi arī ar zinātniekiem. :)

Vienrz-tu pateici kaut ko tik liidziigu,ko pateica mana draudzene no Francijas!Tiesi sodien runaajaam abas par teemu-viiriesi muusu dziivee!Es noteikti sevi nevaru uzkatiit vairaak kaa par maakslinieka dveeseli,bet vina...vina ir iista maaklsiniece!:D

Nu ir tā, ka man ir vīrietis par, kuru es bieži vien klusībā domāju - kaut kādi Augstāki spēki ļautu mums novecot kopā, sagaidīt bērnus, mazbērnus, cerams arī mazmazbērnus. Es mazāk baidos no izšķiršanās kā tādas, bet dēļ citiem, no mums neatkarīgiem apstākļiem, kas varētu mūs šķirt.
Pāšās, pašās vecumdienās daudzas sievietes ir vienas, bet pārsvarā tas ir dēļ tā, ka vīri, draugi jau ir zem zemītes. Bet katrā ziņā apbrīnoju tos pārus vecumdienās - it kā šķiet, ārptāts desmitiem gadu nodzīvojuši kopā, kā neapnīk, bet tur jau tā lieta, ka jāprot pieņemt to rutīnu, priecāties par to, ka var pabeigt viens otra teikumu vai zina par otru vairāk kā jebkurš cits.
Ehh... tāds filozofisks rīts, te vēl tāda tēma....

es gan negribētu vecumdienas sagaidīt viena, Ziemassvētkos, kad visus apciemos mazbērni sēdēt viena pie eglītes, tad jau labāk būt mirušai ..

Nevaru iedomāties, jo visu laiku esmu viena un tajā pašā laikā neesmu viena ;/

Ko gan cilvēks nevar iedomāties?! Iedomāties var visu, bet vai vajag? Tā noteikti nav mana pirmā izvēle - dzīvot vienai vecumā, vecumā viens vispār nevar, paliec kā mazs bērns.