Projām uz gadu.

Es arī tiecos piekrist chanely viedoklim.
Es neticu long-distance attiecībām. Protams, nesaku, ka nav cilvēki, kas to nevar izturēt. Es tikai nezinu, vai ir iespējama abpusēja 100% uzticība esot 1 gadu šķirti.

Iedomājaties savas attiecības un manu situāciju - vai jūs visu pamestu un brauktu līdzi.

Viņš, protams, ir piedāvājis tādu variantu (bet šķiet, ka tas vairāk bija kā joks), jo ko gan es tur darītu bez izglītības un pieredzes? Negribu dzīvot puisim uz kakla.

Ņemt vēl vienu akadēmisko gadu atļauties nevaru. Krāt naudu un aizbraukt ciemos tikai uz nedēļu, arī kaut kā muļķīgi...

Chiquitin, lēmums būs vien jāpieņem Tev pašai. Mēs neviena šeit nezinām Tavas attiecības un jūs abus. Var jau būt, ka attālums jums nāks tikai par labu un pēc tam būsiet precēti ar bērnu bariņu, bet tajā pašā laikā iespējams, ka vienkārši nespēsiet ši ilgo attālumu izturēt. Tev pašai ir jāskatās, ko vēlies no jūsu attiecībām un Tava vīrieša. Ja tas ir Tavs cilvēks par visiem 100%, gribi viņu par vīru un bērnu tēvu, tad varbūt labāk ir visu pamest un braukt viņam līdzi.

Diemžēl, arī es piekrītu tam, ka attiecības nevar šādi pastāvēt. Tāpēc 100% piekrītu chanely.
Kopā,vai - nekā!

Piedod!
Es protams vēlu Tev pacietības un izturības, ja nolemsi gaidīt.

Un vēl, ja reiz abi mīlat viens otru un esat nolēmuši savu dzīvi veidot kopā, tad JUMS abiem jādomā par nākotni un kādam no kautkā ir jāatsakās.

Reiz biju nobriedusi doties prom no LV un vīra, jo pienāca grūti materiāli laiki. Es biju saštukojusi, ka viņam būs vieglāk bez manis uz sava kakla (tam protams vēl ir visa kā - mans bērns, viņa bērns u.c. lietas). Taču viņš man neļāva aizbraukt, teica, ka gatavs mani un manu bērnu kaut visu dzīvi uz kakla nest, jo tikai ar mums viņš dzīvo. Es paliku un nenožēloju. Viss sakārtojās.
Ar to gribēju teikt... runā ar viņu par kopā braukšanu, domā par Erasmusu un tā upurēšanu. Lai vai kā, Lai kautko iegūtu, reizēm nākaskautko upurēt.

Viņš Tev pats nepiedāvāja braukt līdzi ?
Un man jau liekas ,ka viņš tā saka jo zin ka paies laiks un viens otru aizmirsīsiet un tapēc šo atlikušo laiku grib pavadīt kopā jauki un mīļi ,jo pēctam viss pats ar laiku izjuks un to viņš zin.Tik nesak ,lai Tevi vēl vairāk nesapinātu.

Ne vienmēr jau var braukt līdzi, es,piemēram,nevaru, jo mācos trešajā kursā un strādāju, plus viņš brauc ERASMUS un tur dzīvos kojās, tā kā braukšana līdzi ne vienmēr ir iespēja.

Kā es to dabūšu gatavu es nezinu, man viņa pietrūkst jau pēc 2 dienām, kad viņš strādā.

tiešām. gads šķirti un NEVIENU REIZI netikties?
nekā laba tur neredzu..

kā vēstuļu/sms/skaipa draugi. nekas vairāk.

bet viņai viņš brauc darba lietās ne jau mācīties un darbs ar dzīvošanu tādos gadījumos nodrošina un ja zin ka uz gadu tad var akadēmisko paņemt ,bet tas ir tad ja patiešām grib būt kopā

Es savu mīļoto gaidu vairāk kā menesi.
Tas ir briesmīgs laiks, protams, es to novilcināju, bet zinu, ka negribētu vairs tā, ka viņam kur jādodās.
Gads, tas vispār ir.. es pat nevēlētos iedomāties neko tādu.
Tas ir ļoti ,ļoti,ļoti grūti, un vai maz vispār iespējams?
Piedod, bet neticu ,ka šīs attiecības mūsdienās vispār vel var turpināties. Ja vīrietis dodās piemēram dienēt, vai karot, tad tur ir vairāk kā skaidrs, ka cilvēks Tevi pats gaidīs, un sapņos par to kā atgriežas, bet šajā gadījumā, nezinu, nezinu...

gads ir ļoti ilgs laiks.
man (plānotie) 3 mēneši pagāja ļoti smagi. raudāju, biju kā izvemta un samīdīta.
neko nedeva tie zvani, tās ziņas.
visu laiku likās,ka man tikaiir sāpīgi, bet viņam vieglāk...
tad nu atradu sev nodarbes, aizmipildīju laiku un atnākot mājās vēlos gultā...tikai pēc laika atcerējos,ka esmu nenormāli atsvešinājusies,ka mn īpaši negribas vairs runāties,jo visas manas lietas viņam bija svešas.un man bija sevšas viņa lietas tur...likās,jau ka viss...cauri.
bet pēc pusotra mēneša mans puisi atbrauca mājās...viņš darba dēļ netaisījās upurēt, to,ko tik ilgi lolojam, un to - ka gribam ģimeni.
tagad nedomājam pat atkāpties viens no otra...ja brauks viņš - es tesīšos līdzi un otrādāk. un nekad vairs kā citādāk.
tās nav attiecības.

Paldies par viedokļiem, metenes.
Vairs neko negribu dzirdēt. Sagruzijāt mani vēl vairāk :D

nu mans viedoklis ir-ka ja aizbrauks vins ar to ari viss beigsies. ja tik darga vinam tu butu, tad mekletu iespeju nemt tevi liidzi, vai nekur nebrauktu. Nu nav tas nekadas attiecibas-dzivojot gadu divas dazadas laika joslas....

Pati uzprasiijies :D

kad man bija tada situacija, ka jaskiras uz laiku, tad ari bija ka bija...visadas domas galva liida . pirmais menesis bija skumju pilns , entaas sms viens otram, telefonsarunas, ljoti skumam viens pec otra, otraja menesi runajam katru dienu, bet ne vairs ar tadu degsmi, tresaja menesi es saku dzivoties arpus majas, saku mest acis uz citiem, bet vins mani savilak grozos, saprata, ka saku atsvesinaties un pasutija bileti one way. tagad esmu pie vina un paldies dievam, ka taa. esmu laimiga.
ja butu bijis vel laiks gajis, butu aizgajusi katrs savu celu.
pareizi vien meitenes te saka, ka - sak uzrasties katram savas lietas ko darit un nav neka kopiga vairs.

Laikam esmu naiva un optimistiski noskaņota, bet ticu, ka, ja patiešām mīl, tad laiks netraucēs.
Protams, gadu izturēt būtu ārkārtīgi grūti, bet, ja īstais cilvēks, tad visu var.

Katrā gadījumā es nevēlētos kaut mēnesi bez otra, nevis tāpēc, ka baidītos, ka attiecībām kaitētu, bet gan tāpēc, ka tas būtu pārāk mokoši.

Man jau liekās,ka sākumā vajag īsti izvērtēt vienam otra vērtību ;)
Es puisi gaidu jau 4 mēnešus,palikuši vēl 2.
Zinu,ka viņš ir tā vērts un vnk esmu stipra ;)
Nav man problēma ar krāpšanu utt.Par viņu-viss ir viņa rokās...
Ar katru dienu man tas cilvēks nozīmē arvien vairāk...
Arī 4 mēneši ir liels laiks,bet manas jūtas nav pazudušas.Ja viņš tiešām ir tā vērts un mīl Tevi,katrs uz savu pusi neaiziesiet! ;)

Nav iespējams saglabāt visu kā ir, JA VIEN abi netusēsiet nekur, sēdēsiet pēc darba mājās un neielaidīsieties īpaši garās sarunās ar pretējā dzimuma cilvēkiem..
Saku no daudz zināmiem gadījumiem un personīgās pieredzes..

Katrs cilvēks ir savādāk un vēl jo vairāk - katrs pāris. Piekrītu Farfalla Vendetta, es ticu, ka, ja vīrietis ir īstais un tā ir īstā mīlestība, nekas nebūs šķērslis dzīvē un visu varēs pārciest, pāris nešķirsies un turpinās mīlēt viens otru vienmēr.
Es pati bez domāšanas brauktu līdzi puisim. Man nebūtu problēmu pamest mācības pirmajā vai trešajā kursā, tās var vienmēr atsākt. Mans vīrietis man ir svarīgākais cilvēks uz pasaules un viņa dēļ es kaut vai pārvāktos uz tuksnesi. Un gadu, ko pavadītu citur ar viņu, es izmantotu lietderīgi, noteikti atrastu ar ko nodarboties, iepazītu kultūru. Parasti jau, ja attiecības ir nopietnas un svarīgas, ārzemēs strādāt brauc tādēļ, lai iegūtu vairāk priekš savas ģimenes - mīļotā cilvēka un sīkā, ja tāds ir, tādēļ, manuprāt, tā nebūtu sēdēšana uz kakla, braucot līdzi vīrietim, būtu daudz iespēju kā palīdzēt strādātājam grūtā dienā un uzkopt mājokli.
Es esmu cilvēks, kuram vajag mīļoto blakus pēc iespējas biežāk, bet ja reiz gadīsies dzīvē, ka nāksies gaidīt - man tas problēmas nesagādās. Protams, būs skumji, bet tas būtu tā vērts, ja pēc gaidīšanas tiktu sasniegts kas vienreizējs un ļoti nepieciešams. Es nekrāptu, mans vīrietis arī nekrāptu, esmu pārliecināta, vienalga, ko kāds cits saka. Aij, nu es tiešām tavā vietā kravātu mantas un dotos līdzi, galu galā, kas ir svarīgāks - tavs mīļotais cilvēks vai mācības? Protams, katra situācija ir savādāka un katrs cilvēks uzskata savādāk. Ja uzskati, ka palikt un izmācīties ir pareizāk, tad tā arī jādara. Lai veicas!